Andris Zeibots. Par diskusiju "Laikmetīgās mākslas nākotnes vīzijas" Artūra Bērziņa izstādes "Dižā Vientulība" ietvaros

Paldies, par uzaicinājumu. Labs darbs, kas padarīts, sarunām ir jābūt. Varbūt tikai dažas piezīmes:
Dalībnieki tomēr bija cilvēki no ārkārtīgi dažādām jomām, līdz ar to īsta saruna neveidojās. Māksla un tās parādības sarunās skatīta, kā drusku nenoteikts diskursa objekts, te māksla vispār, te nedaudz vietējā robežās, te Eiropas kontekstā, un visai aptuveni māksla Artūra Bērziņa izstādē, jo skatījuma leņķi noteikti ir atšķirīgi vēsturniekam, kritiķim, filosofam vai, teiksim, producentam vairāk bija fragmentāru apgalvojumu, daudzi jau, atvainojiet, pārāk "paši par sevi zināmi". Pēc būtības neiztirzātas palika interesantākās tēmas, ko izlasīju sarunas pieteikumā: "Kas konstruē mūsu identitāti? 
Kas konstruē mūsu individuālo identitāti, mūsu kolektīvo identitāti un kas konstruē mūsu nācijas identitāti?"
Jo šķiet, ka tieši par to arī runā Artūra Bērziņa izstāde -- subjektīvi (tas ir manuprāt) to varētu uztvert kā piederības (galvenokārt, nacionālās, arī privātā ķermeņa un apziņas piederības, u.c.) arhetipu atklāsme. Ja pieņemtu, ka gluži aplami nav Junga uzstādījumi, tad mūsu kolektīvajā bezapziņā mājo lielās aptverošās "simbolisko tēlu veidojošās gultnes". Nacionālajai pašapziņai tie būtu kā bākas, tie veidotu subjektam viņa identitātes modeļus, par kuriem nebūtu jākaunās (tas ideālā)... 
Un te nu galvenā izstādes vērtība: liela daļa Artūra Bērziņa mākslas darbu parāda šos "ievainotos simbolus", kāda arī varētu būt to realitāte. Tā nav banalizētu arhetipu producēšana kā ideoloģijās pieņemts, tā nav pārgudra ironizēšana (atcerieties kas notika pagājušgad Raiņa un Aspazijas gadā), tādā gadījumā šīs ironijas autori nostājas zināmā pozā pret ideoloģisko banalitāti (kas saprotami), bet vienlaikus arī demonstratīvi uzpūš savu pārgudrinieka es, kurš pat ne smejas, bet vēl ļaunāk "pasmīn no augšas"... Nekā tāda nav Artūra Bērziņa darbos -- tajos arhetips ir reāli atbilstošs normālas pašapziņas skumjo vai pat izmisīgo maldīšanos ideāla jaudas trūkuma producētos sevis piederības neveiksmīgu meklējumu labirintos. Ideālam ir jābūt, daba to vēlas, taču arhetips rādās galēji samocīts. Tas varētu "bojāt asinis" daudziem mūsu laikabiedriem, kuri vēlētos lepoties ar savu piederību, bet netiek galā ar šo savainoto simboliku -- un reaģē tieši tik slimīgi, cik pieprasa pašlepnuma trūkuma "slimības gaita": Te vieni izlieka, ka tie "dakteri ir stulbi", ka nav nekāda pašlepnuma veselības problēmu, tie eksaltēti kliedz par "vērtību" devalvāciju, un atkal un atkal producē banālos paraugideālus, kas nestrādā realitātē, citi nihilistiskā izmisumā degradē šos lielos simbolus vispār līdz nullei (uzmanību: te nerunāsim par apzinātu degradāciju, tā ir troļļu ākstība un tai noticēt var tikai galēji naivi personāži)... Lūk, kas man likās svarīgi izstādē. Un es cerēju, ka saruna pieskarsies arī šādām tēmām -- izvērstāk, detalizētāk nekā es šeit ātrumā pieskāros...
Atsevišķa tēma būtu: kas ir varoņi, ja mums pagātnē nav īstu (arī citur pasaulē gribēti, negribēti akceptētu) vēsturisko milžu, varoņu un karaļu, nav uzvaru, kam skandēt maršus...
Katrā ziņa: lai veicas izstādes autoram Artūram -- man šī izstāde šķiet ārkārtīgi vērtīga, jo runā par svarīgo katrā no mums, par izdzīvošanu un arī neslēpšanos aiz pozitīvisma vai negatīvisma maskām dziedējamas savas psihes dzīļu priekšā. Slimības apzināšanās jau ir ceļš uz veselību.