Žurnāls „Studija” october / november 2012 „Artūrs Bērziņš” (teksts iekšā)

Žurnāls „Studija” october / november 2012

„Artūrs Bērziņš”

Katrīna Teivāne-Korpa, kultūras teorētiķe

Artūrs Bērziņš (dz. 1983) ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūras absolvents un viens no savdabīgākajiem šīs nodaļas beidzējiem pēdējā laikā. Mākslinieks, kas izstādēs aktīvi piedalās nu jau savus 10 gadus, ir kaldinājis “huligāniski izsmalcināta” mākslinieka reputāciju. Un, nudien, viņa daiļrade (ak, kā šis vārds beidzot iederas laikmetīgas mākslas izstādes apskatā!) – vizuāli izteiksmīgi un manierīgi darbi – mēdz izraisīt emocijas, kas var likt domai knosīties un ņemties, nevarot rast ērtu pozīciju gūto iespaidu vidū. Bērziņa mākslas provokatīvo tendenci apliecina arī fakts, ka viņa darbs bija iekļauts vienā no šīs vasaras interesantāko izstāžu ekspozīcijām – “Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls”. Savukārt no 11. līdz 21. jūnijam bijušā santehnikas veikala telpās Ģertrūdes ielas draudīgajā galā (Nr. 110) Artūrs piedāvāja savu jaunāko darbu izstādi “Aizmirsto sapņu bode”, kas reizē bija arī viņa maģistra darbs. Spilgts autora mākslinieciskās izpausmes piemērs.

Vispārīgās līnijās Bērziņa daiļradi raksturo tvīkstoša dažādu gammu erotika, sakāpināta tēlainība, sapnim līdzīgi sižeti un dekoratīvisms, ko ar saturu noslogo uz simbolisma sliekšņa stāvošas vizuālas metaforas un kontrasti, postmodernisms ar tam piemītošo stilistiskās tīrības savandīšanu, citēšanu un ironiju un paspilgtina gotiskajai mākslai piemītošais skaudri romantiskais ēnojums. Īpaši pēdējā asociācija visbiežāk man liek pakavēties pie autora darbiem, lai gan tikpat sajūtami tajos ir tveramas simbolisma, jūgendstila un jaunākas ietekmes. Gotiskā māksla pie mums nav bieža parādība un līdz ar to – gana saistoša lieta. Jāpiekrīt autoram, ka kopš 21. gadsimta pirmās desmitgades otrās puses šo birku viņam īsti piekabināt nevar, taču dažkārt kārdinājums rodas, it īpaši redzot garmataino jaunekli, kura hobijs ir tumšu elektronisku skaņdarbu radīšana (grupas Diadema un Koronar), dodamies savās gaitās, tērpušos subkultūrai tik piedienīgā samta žaketē, kas atsedz baltā krekla augsto, asstūraino apkaklīti. Tīrs gotiskais stils ierobežo gan stilistiski, gan tematiski, līdz ar to tā ārišķība un jutekliski aizkustinošais vēstījums nenovēršami kļūst garlaicīgs. Lai nu ko, bet garlaicību Bērziņa darbiem pārmest nevar. Lai gan kopumā paredzams, viņa tumši reklāmiskais rokraksts gadu gaitā ir attīstījies un noteikti kļuvis interesantāks, daudzslāņaināks. Un jau atkal – “Aizmirsto sapņu bode” tam apliecinājums.

 Par savu galveno darbības jomu mākslinieks dēvē glezniecību. Viņš strādā gan ar eļļas krāsām, gan izmanto fotogrāfiju un digitālās “otas”, veidojot tā sauktās fotogleznas. Runājot par fotogrāfijas iesaistīšanu daiļradē, Bērziņš piebilst, ka tādējādi darba fantastiskais sižets gūst jaunu dimensiju, savdabīgu realitātes ilūziju, ko paredz fotogrāfijas dokumentālais raksturs. Tas nevilšus liek atsaukt atmiņā seno glezniecības un fotogrāfijas konfliktu, kas pēdējai atvēlēja “lielajai māsai” par šauru palikušo nišu ar domu “tu jau vairāk par prastu attēlošanu neko nevari un pie tās tad arī turies!”, bet glezniecību palaida brīvsolī aizraujošos radošos meklējumos. 20. un nu jau arī 21. gadsimta mākslas vēsture ir pilna ar piemēriem, kas vēsta par to, kā abām gājis un pie kā tas viss novedis, kādas robežas nospraudis vai atcēlis, taču, skatoties Bērziņa darbus, tā vien gribas nedaudz sentimenta – skat, te tās abas satikušās, lai viena otrai pie rokas katra sniegtu savu vienlīdz nozīmīgu artavu mākslas darba tapšanā...

Košām vārdu virtenēm un svešvārdiem bagātinātā preses relīze jau diezgan skaidri pastāstīja, ko mēs izstādē redzēsim un par ko tas viss ir, līdz ar to varēja ļauties mierīgam vērojumam. Pirmajā telpā skatītāju uzmanībai pavērās instalācija – līksmas atmiņas raisoša spoguļvitrīna, ko bija ieņēmusi dīvaina, erotisko rotaļlietu garā izstrādāta produktu kolekcija un papildināja smagie padomjlaika (vārdu sakot – vecie) svari, kuri šoreiz vairāk šķita piemēroti nevis smaguma noteikšanai, bet jautājuma “būt vai nebūt?” izsvēršanai, tik cienīgi tie izskatījās uz pārējā fona. Aiz vitrīnas bija aplūkojami senāki Bērziņa darbi – dažas no 2003. līdz 2010. gadam tapušas eļļas gleznas, kas tika izmantotas objektu iepakojumu ilustrācijām. Otrajā zālē kā pamatekspozīcijas pielikums bija apskatāmas arī uz precēm uzdrukāto šogad tapušo fotogleznu izdrukas lielā izmērā. Starp citu, mākslinieks saka, ka aizmetņi idejai par mākslas darbu reproducēšanu uz priekšmetiem radās, strādājot pie izstādes “Iekšās” (“Pegazs”, 2010) un darbu sērijas “Aromāts” (2012). Savukārt par veikala telpu kā izstāžu zāles izvēli Bērziņš stāsta: “Dienās, kad strādāju mājās, starplaikos veicu kādu promenādi pa rajonu. Tad, iemaldoties nomalēs, kurās nav būts kādus 10 gadus, mēdz uznākt nostalģija pēc veciem laikiem. Uzaust atmiņas, ka, lūk, šīs “Maksimas” vietā agrāk bija tirdziņš, bet tā aizaugušā laukuma vietā – krāmu veikaliņš... Tā kādā no šīm pastaigām pa puzles gabaliņam sāka veidoties mistiskās pseidobodes idejiskā bilde.” Tukšās veikala telpas Ģertrūdes ielā bijis iztrūkstošais posms mozaīkā. “Centrālās ielas pēdējās mājas pēdējais stūris, ko no drūmās Maskavas forštates atdala dzelzceļa tunelis – robežzona –, pilsētas ainavā iemaldījies svārstīgās realitātes segments, kurā skatītājam ir iespēja nedaudz apmaldīties un pazust no rūpju pārsātinātas ikdienas. Veikals rēgs. No laikmeta, kurā paralēli funkcionāliem, bet nedzīviem lielveikaliem spēj eksistēt bodītes ar savu unikālo noskaņu un redzējumu, ko tajos ielikuši saimnieki. No realitātes, kurā lietas nav dezinficētas un attīrītas no tām piemītošā kolorīta un unikālās garšas.” To, ka darbs ir veidots kā neesošas īstenības imitācija, pasvītro arī izstādes aprakstā uzsvērti minētais Bodrijāra aktualizētais jēdziens “simulakrs”.

 Tas tad arī ir tas “aizmirstais sapnis” – alternatīva. It kā taču mūsdienās ir tik liela dzīves stilu, lietu veidu un citāda daudzveidība, kas ļauj katram izvēlēties sev tīkamāko un piemērotāko. Ek, vai tad atkal tā ir ilūzija, kas maigi aijā mūsu saldi dusošos prātus? Paplašināts krātiņš arī ir krātiņš, un lielveikals – tam atbilstīgs simbols. Bērziņa veikala simulakrā pieejamo dažnedažādo preču zīmola noformējums izceļ viņa daiļrades spilgtākos motīvus – krāšņas puskailas vai kailas dāmas visai atklātā erotiskā flirtā aicina nobaudīt brokastu pārslas, palasīt saistošu literatūru par mīlas lietām, kas katrā kārtīgā meitenē atmodinātu sievieti vampu, vai apgūt 20. gadsimta fizikas sasniegumus. Bērziņš bieži savus darbus paspilgtina ar kāda mulsinoša fizioloģiska procesa vai par gremošanu atbildīgo iekšējo orgānu atainošanu. Piemēram, krustvārdu mīklu grāmatu rotā zīmējums, kur zarnu trakts ir atainots labirinta veidā. Uzdevums – atrast jaunkundzes norītajai odziņai izeju. Gremošanas procesu piesaukšana arīdzan lieti der patērētājsabiedrības negausības ilustrēšanai. Rau, pat skaistulei sabojājies vēders no pavirši sastādītās ēdienkartes, bet maigās zarnas ir nosprostojušās, veidojot sastāvējušu cīsiņu krelli (“Harakiri cīsiņu” paka). Kas ir 8. marta konfekšu pildījumā, negribas pat domāt...

Neglītā vai neērtā pretstatīšana romantiski skaistajam Bērziņa daiļradē ieņem nozīmīgu vietu. Tādējādi skaistais šķiet trauslāks un aizkustinošāks, saudzējams un apbrīnojams. Darbā “Meteo” maigas dusošas būtnes palaistais “balodītis” pārvēršas mazā mākonī, kas sniedz auglīgu lietutiņu pēc tā izslāpušam augam. Fotogleznā “Siesta” meteorisms no atkal jau snaudošas skaistules miesām, eņģelīšiem priecājoties, top gaismas spēles atspoguļojošos vieglos ziepju burbuļos. Un vēlreiz gribas ticēt, ka skaistais glābs pasauli, jo pašos pamatos tas ir tikai un vienīgi labs. Ir arī dramatiskākas noskaņas – piemēram, uz maltās gaļas pakas redzami mīlētāji, kuru kaisli (ķermeņus) nenosakāmā masā rāmi samaļ nepielūdzamā ikdienība (gaļas maļamā mašīna). Un kā lai kotletes kumosu norij pēc tam?! Drūmas cerības raisošs ir “20. gs. vēstures” vāks: koncentrācijas nometnes ieslodzītā un viņas gūsta sargs mierina viens otru kopīgajās sērās.

 Vitrīnās preču klāstā atrodams arī otiņu komplekts, ko rotā mākslinieka pašportrets: autors kā svētais Sebastians, kura miesu caurdur bultas – otas, jo “māksla prasa upurus”. Krustu šķērsu izkārtoto grāmatu, paku un paciņu, kreklu un apakšbikšu, bundžu un kastīšu klāstā neiztikt arī bez zāļu arsenāla. Tas, jāsaka, sagādāja zināmu vilšanos un arī visuzskatāmāk parādīja, manuprāt, kopējo izstādes problēmu, kas neļāva pazust sajūtai, ka šis tomēr ir studiju darbs. Autors sev tuvu izteiksmes līdzekļu robežās ir veiksmīgi risinājis uzdevumus, kuri saistās ar izstādes koncepcijas ilustratīvo daļu, taču attiecībā uz produktu īpašību uzskaitījumiem un nosaukumiem būtu gribējies pārdomātāku lasāmvielu. Piemēram, tablešu nosaukums “Pretgalvsapīns” šķiet īpaši neveikls. Nav galvas – nav sāpju? Ir galva – un sāpes neizbēgamas? Zāles pašas par sevi kā no farmācijas kompāniju uzliktajām nodevām tīra manta? Ja ne kā citādi, pilnībā būtu pieticis ar kastītes attēlu vien, kam kalpo fotoglezna “Vientulība” – skumīgs, sašķēlies mēness pie debesu juma un divi grūtdieņi jūras krastā. Ir skaidrs – sāp, un nez vai zāles līdzēs... Zāļu nosaukums šo attēlā jaušamo nolemtību un ironijas dzirksti pārvērš skolnieciskā jokā, un tas šķiet lieki. Lai nu kā, meklēt nozīmes produktu ilustrācijās kādā brīdī bija krietni interesantāk, nepievēršot uzmanību to nosaukumiem un aprakstiem uzglūnošajām asociācijām.

Izstādes pielikums otrajā telpā piedāvāja mierīgu fotogleznu apskati, kas bija tīri vietā. No vitamīnu kompleksa sloga atbrīvotais darbs “Placenta” šķita jauka versija par cilvēka iekšējās pasaules procesiem – sava interpretācija par smalkumu attiecību veidošanā starp vīrišķo un sievišķo (mūsos). Atmiņā palika (pateicoties modelei TV šova “Pelnrušķīte” uzvarētājai Kristīnei Teilānei) smalko aprindu hroniku veidojošās preses uzmanību guvušais darbs “Ironija”, kur gaišā, sapņainā interjerā gaisīgās drānās tērpta meitene tur rokās savu klēpja dinozauriņu, kurš, viņas neapstādināts, jau ielaidis zobus uz galdiņa stāvošajā Rīgas maketā. Vārdu sakot, otrajā zālē varēja mierīgi pastaigāt, pabūt un, ja gribas, ļauties. Drīzāk atpūsties, nekā gūt katarsi, kas, kā mākslinieks reiz minējis, būtu vēlamais viņa izstāžu apmeklējuma rezultāts.

ENG

Magazine „Studija” october / november 2012

„Artūrs Bērziņš”

Katrīna Teivāne-Korpa, culture theoretician

Artūrs Bērziņš (born 1983) is a master's graduate of the Latvian Academy of Art Department of Visual Communication, one ņf the most original to emerge from this department in recent times. The artist, who has actively participated in exhibitions for 10 years now, has forged the reputation of being a "refined hooligan". And, quite so, his creative output-visually expressive and mannerly works - tends to trigger emotions which can make thoughts fidget and wriggle, unable to find a comfortable position among the impressions gathered. The provocative tendency of Bērziņš' art has also been confirmed by the fact that his work was included in one of this summer's most interesting expositions The Naughty Ones. Artists as Challengers of Society, held at the exhibition hall Arsenāls. Meanwhile, from 11 till 21 June the artist offered an exhibition of his latest works Aizmirsto sapņu bode ('Shop of Forgotten Dreams'), also the work for his Master's degree, in a former plumbing shop at the more threatening end of Ģertrūdes iela (No. 110).

In general terms, Bērziņš' creative work is characterized by a varied range of voluptuous erotica, intensified imagery, dream­like scenes and decorativeness weighed down by visual meta­phors and contrasts teetering on the edge of symbolism, post­modernism with its characteristic plundering of stylistic purity, citations and irony, and highlights the acutely romantic shadings typical of gothic art. This last association especially makes me linger most frequently in front of the author's works, even though just as palpably symbolism, Art Nouveau and more recent influences can be discerned in them in equal proportions. Gothic art is not a common phenomenon here and consequently it is quite compelling. One has to agree with the artist that since the second half of the first decade of the 21st century this tag cannot really be applied to him, although sometimes the temptation does arise, especially when seeing the long-haired youth whose hobby is the creation of dark electronic compositions (in the groups Diadēma and Koronar), setting off on his business dressed in a velvet jacket (so becoming of the subculture) revealing the high, pointy collar of a white shirt. Pure gothic style is limiting, both stylistically as well as thematically, and hence its affectation and sensuously touching message inevitably becomes boring. But whatever else, it cannot be said that Bērziņš' works are boring. Although predictable, as a whole, his dark advertisement-like signature style has developed over the years and definitely become more interesting, more multi- layered. And once again - the exhibition Shop of Forgotten Dreams proves this.

The artist speaks of painting as his main area of activity, but he also works with oils and uses photography and digital "brushes", creating so-called photo-paintings. Discussing the inclusion of photography in his creative work, Bērziņš mentions that through this a work's fantastical subject gains a new dimen­sion, a peculiar illusion of reality which is inherent in the docu­mentary nature of a photograph. This inadvertently reminds us of the old conflict between painting and photography, where the latter was allocated the niche which had become too nar­row for its "older sister" with the implication that "you can't really do anything more than a shabby depiction, stay with that then!", but allowed painting to go off into enthusiastic creative explorations. The history of art of the 20th and 21st centuries, too, is rife with examples which show how both of them have fared and what it has led to, what sort of boundaries have been set or removed, however, when looking at Bērziņš' works, one wants a just a little bit of sentimentality - see, they've both met up here, so that hand in hand they each give their equally important contribution towards the creation of the artwork...

The press release, with colourful strings of words and enriched with foreign terms, stated quite clearly what we'd see at the exhibition and what it was all about, so I was able to abandon myself to peaceful observation. The first hall revealed an installation for the attention of viewers. It was a mirrored showcase eliciting joyful memories, occupied by a collection of products made up as strange erotic toys and supplemented by heavy Soviet-era (in other words - old) scales, which this time seemed to be more suitable not for measuring weights, but for weighing up the question: "to be or not to be?" That's how respectable they looked against the background of all the rest. Behind the showcase one could view Bērziņš' older works - some oil paintings created between 2003 and 2010, which were used for illustrations on the packaging of the items. In the second hall, as an adjunct to the primary exposition, one could view large scale printouts of the photo-paintings created this year, which had also been printed on the products. About the choice of shop premises as an exhibition space Bērziņš tells us: "On the days when I am working at home, I take a stroll around the neighbourhood during breaks. Then stumbling upon out of the way places where I haven't been for about 10 years, I get over­come by a kind of nostalgia for the old days. So on one of these walks, like pieces of a jigsaw puzzle, the conceptual picture of a pseudo-shop gradually began to take shape."

The empty shop premises on Ģertrūdes iela was the missing piece of the mosaic: "The last corner of the last building on the central street, separated from the gloomy Maskava suburb by a railway tunnel - the border zone - as if a segment of un­stable reality had wandered into the city landscape, in which a viewer has the chance to get slightly lost and disappear from their worry-filled everyday life. A phantom shop, from an era in which small shops with their unique atmosphere and vision which their owners had imbued in them were able to co-exist in parallel with functional, yet lifeless supermarkets. From a reality in which things had not been disinfected and cleansed of their colour and unique flavour." The fact that the work has been created like an imitation of a non-existent reality is also underlined in the written description of the exhibition that emphasises the "simulacra" concept of Baudrillard.

That then is the "forgotten dream": an alternative. These days there is such a diversity of life styles, types of things and so on, apparently, allowing each and every one to select what they like and what suits them best. But is this an illusion again, gently nursing our sweetly dozing minds? An extended cage is still a cage, and a supermarket is an appropriate symbol of this. The design of the various brands of goods available in Bērziņš' shop simulacra highlight the most striking motifs in his creative work- gorgeous semi-naked or naked ladies in quite openly erotic flirtation invite one to try some breakfast cereal, to read some absorbing literature about love matters which would awaken in every respectable girl the female vamp, or to find out about the achievements of physics in the 20th century. Bērziņš often livens up his works with the portrayal of some confusing physiological process, or of an internal digestive organ. For example, a book of crossword puzzles is adorned by a drawing of the intestinal tract portrayed as a labyrinth. The task is to find the exit for a berry that's been swallowed by a young lady. A reference to the digestive process is also useful to illustrate the insatiability of consumer society. Look, even the beauty has an upset stomach from a carelessly composed menu, and the tender intestines have become blocked, creating a string of stale sausages (a packet of Harakiri sausages). One doesn't even want to think about what's in the filling of an "8th of March" sweet.

Contrasting the ugly or uncomfortable with the romantically beautiful has a significant place in Bērziņš' creative work. In this way the beautiful seems more fragile and moving, to be protected and admired. In the work Meteo, a "little dove" released by a gently dozing creature transforms into a little cloud which provides welcome rainfall for a thirsting plant. In the photo-painting Siesta, flatulence from the body of another sleeping beauty becomes, to the delight of little angels, airy soap bubbles reflecting the play of light. And once again you want to believe that beauty will save the world, because, at its very foundations, it is purely and only good. There are also more dramatic moods-for example, on the packet of minced meat one can see lovers, whose passion (bodies) is serenely minced into an indeterminable mass by inexorable mundane- ness (a meat grinding machine). And how can one possibly swallow a bite of meatball after this?! The lid on "20th century history" evokes sombre hopes: a concentration camp prisoner and her guard console each other in shared mourning.

Among the range of products in the showcases there is a set of paint brushes decorated by the artist's self-portrait: the author as Saint Sebastian, whose body is pierced by arrows - paint brushes, because "art demands sacrifices". In the show­cases, between the randomly arranged books, packs and packets, shirts and underpants, cans and little boxes, there is the obligatory arsenal of medicines. This, it must be said, caused a certain disappointment and also in the most blatant way represented, to my mind, the overall problem with the exhibition, that is the constant feeling that this nevertheless has been a study exercise. Within the boundaries of the means of expression that he favours, the author has successfully solved the tasks relating to the illustrative part of the exhibition concept, but one would have liked a bit more attention to the reading matter as regards the listing of the product qualities and their names. For example, the name of the tablets Pretgalvsapīns ('Antiheadachin') seems particularly clumsy. No head, no pain? One does have a head, and pain is inescapable? The medicines on their own, as pure stuff free of the demands of pharmacy companies? If nothing else, an image of the packaging alone would have been quite sufficient, utilising the photo-painting Vientulība ('Solitude') - a mournful, cleft moon in the sky and two unfortunates on the sea shore. Quite clearly, it hurts, and it's doubtful whether medicine will help... The name of the medicine transforms the fatalistic and ironic spark evident in this image into a schoolboy joke, and this seems superfluous. Whatever else, the search for meaning in the product illustrations was much more interesting when not paying attention to their names and the distracting associations of their descriptions.

The annex to the exhibition in the second hall offered a peaceful viewing of photo-paintings, which was just what was needed. Freed of the burden of a vitamin complex the work Placenta seemed a pleasant version of the processes taking place in a person's internal world - an interpretation about the development of the refined relationship between the mascu­line and the feminine (within us). The work Ironija remained in memory (thanks to the model and TV show 'Cinderella' winner Kristīne Teilāne) which attracted the attention of the society press, where in the light, dreamy interior a girl clothed in flimsy garments is holding in her hands a little lap dinosaur which, unrestrained, has already sunk his teeth into a model of Riga sitting on the table. In other words, in the second hall one could quietly walk around, stay awhile and, if one wanted, to succumb. To relax rather than undergo a catharsis, which, as the artist once stated, would be the desirable result of visiting his exhibition.

Translator into English: Uldis Bruns