VETO MAGAZINE #2 (15) 2010. "Sentiments un kičs" (teksts iekšā)

DAUDZI ARTŪRU BĒRZIŅU ZINA KA GOTISKO MOTĪVU PĀRBAGĀTO GLEZNU AUTORU. CITI - KĀ MŪZIĶI VAI FOTOGRĀFU, BET VĒL KĀDS GRUPĒTUMS JAUC ŠO ARTŪRU BĒRZIŅU AR NEDAUDZ VECĀKU MĀKSLINIEKU VĀRDĀ ARTURS BĒRZIŅŠ. KĀDS ARTŪRU IEPAZĪS KĀ KINOMĀKSLINIEKU - VIŅA FILMA "STRUPCEĻŠ" MAIJA BEIGĀS TIKS DEMONSTRĒTA FESTIVĀLĀ "2 ANNAS". PAR TO ARĪ GALVENOKĀRT SARUNA - PAR ARTŪRA EKSPERIMENTIEM KUSTĪGO BILDĪŠU JOMĀ.

TEKSTS: MONIKA GRIEZNE, ZANE VOLKINŠTEINE FOTO: VIESTURS MASTEIKO

Vienubrīd mākslinieks Artūrs Bērziņš fotogrāfijās bija redzams kopā ar spageti makaroniem, un spageti ienāca ari viņa gleznās. Tā esot bijusi tīri estētiska interese par šo vijīgo substanci, apgalvo 27 gadus vecais mākslinieks. Nu viņa interešu priekšplānā izvirzījusies komiksu estētika.

Šobrīd Artūrs studē Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūrā. Kopš 2001. gada piedalās izstādēs un festivālos, ieguvis vairākas balvas dažādos konkursos. Savu daiļradi dēvē par eksistenciālo panku, bet par sevi saka: "Bonaparts, van Damme, kardināls Rišeljē, Asīzes Francisks un vēl daudz kas cits. Tiešām pretrunīgs tips, marginālis, paranoiķis, ideālists - romantiķis ar cinisku humoru."

 

-----       Par ko ir filma "Strupceļš"?

Filma ir visai abstrakta, tās galamērķis ir izjūtas. Tas ir tāds deformētu attiecību atspoguļojums metaforās. Vietām šī deformācija tiek parādīta tīri fiziskās attiecībās, piemēram, mīlēšanās olu dzeltenumā un citas manas ekstravagantās "asprātības". Problēmu sakne dialogos ir pasniegta tikko jaušami, uz pirkstu galiem, klasiskās un triviālās lietas ir izteiktas netiešā, simboliskā valodā, lai uz tām varētu paraudzīties ar svaigāku skatienu. Un tieši "klasiskās un triviālās lietas", kurās izdodas parādīt no savdabīga leņķa, manuprāt, ir vispateicīgākais instruments, kā panākt kontaktu ar skatītāju, jo tās ir triviālas tādēļ, ka ir universālas un laikizturīgas - ar tām ir saskārušies visi un visos laikos.

"Strupceļš" ir no daudzām alegorijām sastāvoša alegorija par brīdi attiecībās starp diviem cilvēkiem, kuri "nespēj būt viens bez otra, bet nespēj būt arī viens ar otru". Attiecību strupceļš ir attēlots burtiski - tā ir tāda sirreāla mijkrēšļa zona kaut kur pasaules apvārsnī. Industriāli objekti, strupceļa zīme, Ziemassvētku spuldzītes, neskaidra, izplūdusi ainava - dziļi zaļganajās debesīs sarkana saulrieta pleķis, zem kura tālumā, kaut kur lejā rēgojas miglā tīta pilsēta ar neskaidriem siluetiem un gaismām, bet priekšā - upe. Visi elementi uzrāda, ka šī lokācija ir atrauta no apkārtējās pasaules, ka tā ir vieta, kur tālāk ceļa nav. Tā ir vieta, kur pazūd saprašanās saikne, katrs runā savā valodā un nesaprot otru. Viss šeit ir iestrēdzis apburtajā lokā, bet apkārt klejo varoņu domu rēgi un nedod mieru. Galvenie varoņi jau ilgāku laiku atrodas šinī strupceļā, bet apziņa par lietu neatgriezeniskumu pamazām izskaidrojas tieši filmā risinātajā attiecību segmentā. Un, lai atrastu atpakaļceļu no šejienes, ir jāpārkāpj smags šķērslis, izdarot sevī ko tādu, ko paveikt neceļas roka.

-----Kādu lomu tu piešķir verbālajam tekstam? Latvijas kino kontekstā daudz diskutēts par to, ka tekstam jābūt maksimāli pietuvinātam ikdienas runai, bet tu esi apzināti izvēlējies pretējo virzienu - varoņi runā liriski un sakāpināti.

Man šķiet vienveidīgi, ka viss Eiropas kino ar Kannām priekšgalā ir safanojušies par ikdienišķo un par realitāti. Larsam fon Trīram ikdienišķums sanāk tik augstā līmenī, ka šis piegājiens sevi attaisno - ir pieņemami, ka nav butaforiju. Viņš ir mans mīļākais režisors, viņš tiešām panāk to garīgo katarsi, uz mani tas, piemēram, iedarbojas. Bet, lai strādātu kā fon Trīrs, ir jābūt ļoti pamatīgam līmenim. Visiem, kam nav tik augsts līmenis, nesanāk. Citos kinodarbos parasti meklēju kaut kādu atrautību no realitātes, simbolus un sajūtu, ka viss ir uz pirkstu galiņiem - pēc iespējas metafiziskāk.

-----Fon Trira filmās nereti tiek pazemotas vai nogalinātas sievietes, un arī "Strupceļā" cieš dāma.

Fon Trīra gadījumā galvenais trumpis ir režisora un aktieru darbs, kura rezultātā ir panākts nervs, un šis nervs arī ir mākslas augstākā izpausme. Ja līdzpārdzīvojums tiek izraisīts, tas ir ļoti daudz, jo to panākt vienkārši ar šo uzbūves shēmu nesanāks - zinu daudzas uz tās balstītas filmas, kuras gala rezultātā izraisa labākajā gadījumā aizkaitinājumu. Kā Darovs Klārenss (amerikāņu rakstnieks un jurists - red.) reiz teica: "Viscilvēcīgākais no visa, ko mēs varam izdarīt, - nomierināt cietušo un likt satraukties vienaldzīgajam." Protams, tas ir smuks izteiciens, cilvēki sastāv no pustoņiem.

Taču "Strupceļa" stāsts nav par sieviešu nogalināšanu - filma ir par to, cik smagi ir nogalināt to, ko tu mīli sevī. Mans psihoterapeits norādīja uz to, ka manos darbos bieži vien ir attēloti upuri - tā esot sievišķā, jūtīgākā daļa no manis paša.

-----Filmā ir izteikti statiski kadri - kāpēc?

Mērķis bija runāt par attiecību kontekstiem, parādīt to, kas starp diviem cilvēkiem tiek noklusēts. Tas parādīts ar tēlu un simbolu palīdzību. Caur strupceļu kaut kādās attiecībās ir izgājis jebkurš. Centos runāt par to pēc iespējas vispārinātāk, lai tas nekādā gadījumā netiktu uztverts kā vēsturisks, biogrāfisks darbs.

-----Cik daudz tu esi gatavs šos simbolus pats skaidrot un cik - atstāt skatītāju interpretācijai?

Mana maģistra darba teorētiskajā daļā tas viss ir izskaidrots, bet tas nav domāts skatītājiem. Vajag, lai informācija filmā mijiedarbotos ar skatītāja paša pieredzi. Man patīk izmantot 19. gadsimta simbolisma pieeju - simbolisms izsaka daudz vairāk, tas ir kā pretstats konceptuālismam.

-----Liekas savādi, ka tu 21. gadsimtā radītā

mākslā spēj nošķirt simbolismu no postmodernām izpausmēm - jebkuram skatītājam ir gana sasmērēta fantāzija, lai tavu 19. gadsimta pieeju uztvertu ar citātisma acīm.

Konceptuālisms ir lielisks rotaļu laukums, kurā var izvērsties ar prāta asumu un intelektuālajām idejām. Man pašam irvairāki konceptuāli darbi, piemēram, bija akcija "Mudaku saiets", kuru filosofs Jānis Taurens bija atzinis par labu esam. Bet visumā šis virziens nav manai sirdij tuvs tāpēc vien, ka tajā akcents tiek likts uz ideju, bet mani visvairāk uzrunā mākslas darba nervs. Konceptuālisms, tāpat kā filosofija vai pat matemātika, ir par daudz balstīts uz sauso saprātu, tas ir pārāk logocentrisks. To ļoti spilgti ilustrē konceptuālisma teorētiķa Džozefa Košuta apgalvojums, ka van Goga gleznas vērtība ir tāda pati kā van Goga taburetes vērtība - tīri vēsturiska. Protams, tas ir manifests un tāpēc - hiperbolizēts, taču man vienalga uzreiz uzprasās komentārs, ka taburetē nav tā pieminēta "nerva", kas bija van Goga gleznās un kurš bija tik spēcīgs, ka tās gleznas izgāja laika pārbaudījumu un uzrunā cilvēkus arī šodien. Nerunājot par to, ka ne jau ar tabureti viņš lauza sava laika priekšstatus par mākslu. Turklāt tagad konceptuālisms pārvērties par meinstrīmu mākslas vidē, un tas nav veselīgi - tas vairs nelauž ceļu pie jaunajiem apvāršņiem, atbrīvojot mākslu no estētikas. Arī tā jau ir vēsture. Tagad, manuprāt, viena no konceptuālisma funkcijām ir laiku pa laikam dot patvērumu ne tikai talantīgiem, patiesi kreatīviem cilvēkiem, bet arī haltūristiem.Un es neteiktu, ka iet deviņpadsmitā gadsimta simbolisma ceļu mūsdienās būtu pārāk ideālistiski un naivi. Es izmantoju daudzus tā idejiskos un estētiskos elementus postmodernisma kontekstā. Man ir tuvs simbolisma ideju pasniegšanas ceļš - vēstījums, kas ir darba pamatā, tiek atklāts daļēji. Un katram skatītājam ir iespēja ielikt mākslas darbā savu personību, ļaut tai mijiedarboties. Tie nav sociālie plakāti, lai runātu par lietām burtiski, kaut gan temati ir tikpat asi. Un simbolisma estētika manos darbos drīzāk jāuztver kā kultūrcitāts, jo šī estētika manos darbos ir ambivalenta - tajā ir gan manas patiesās, sentimentālas alkas pēc mūžīgā un trauslā, gan arī kičs - konteksts ir ass, ironisks un neatbilstīgs.

-----Tevi pašu nemāc bažas, ka tavos darbos forma varētu prevalēt pār saturu?

Šīs lietas nav atdalāmas - bez atbilstošas estētikas idejiskais būs blāvs, un bez idejiskā estētiskais būs čaumala. Starp citu, brīžiem saturs slēpjas tieši pašā formā.

-----Kā klājās ar filmas veidošanas praktisko pusi?

Ar visu filmēšanas grupu man kolosāli paveicies. Galveno lomu atveidotāji aktierspēlē jau ir pieredzējuši - viņi ir Kultūras akadēmijas aktieru nodaļas studenti un ir iepriekš vairākkārtīgi filmējušies un uzstājušies teātrī. Bija interesanti vērot, kā viņi iejutās tēlā pēc Staņislavska metodes. Tajās ainās ar strīdiem, kurās balsis bija aizstātas ar dzīvnieku kliedzieniem, viņi viens otram meta aizvainojumus, kuru kontekstiem būtu pa īstam jāaizskar viņus kā reālus cilvēkus.

-----Vai šobrīd tu strādā ar ko jaunu?

Vienubrīd sapratu, ka esmu sevi iedzinis klaustrofobijas stāvoklī - vairs ne pa labi, ne atpakaļ, ne uz priekšu. Sāku meklēt iedvesmas sevī un ap sevi, un tagad man top episks darbs par starpgalaktiskajiem laupītājiem - Koniju un Blaidu. Viņi siro pa kosmosu, un nu ir pienākusi Zemes kārta, viņi nāk aptīrīt mūsu cilvēkus. Nākotnei uz mūsu Zemes tas būs nepieciešams - nebūs vairs ekonomisko krīžu. Nekontrolējamā patērētāju sabiedrības uzplaukuma dēļ tāda krīze būtu vajadzīga, bet tas vairs nebūs iespējams; patērējamie produkti sacelsies pret patērētājiem. Vienīgais glābiņš - superstarpgalaktiskie laupītāji...

-----Tevi personiski satrauc patērētāju sabiedrības attīstība, vai tā vienkārši šobrīd ir tāda ejoša tēma?

Protams, mani satrauc... Turklāt mākslai jābūt tādai kā opozīcijai, bet, ja opozīcija ņems virsroku pār sistēmu, sanāks haoss. Vienkārši - opozīcijai jābūt, lai būtu tāds kā līdzsvars. Nekur jau no tās patērētāju kultūras neaizbēgs, bet līdzsvara dēļ vajag tomēr atgādināt par to.

-----Kā tiks veidota starpgalaktiskā vide?

Iespējams, tas viss tiks animēts. Varbūt tas būs komikss... Katrā ziņā tas iet uz priekšu.

-----Tad pārsvarā šobrīd tu strādā ar kino?

Kino man šobrīd ir priekšplānā - jā, bet gleznošana man kā intravertam cilvēkam rada iespēju individuāli, nepieaicinot citus, nokoncentrēties un uz kādu nedēļu pie audekla iegrimt četrās sienās. Gleznojot viss vairāk ir pakļauts man - varu panākt tādu rezultātu, kā es to gribu.

Man pašam pēc šīs filmas bija baigi grūti. Zināmā mērā filma bija mēģinājums sakārtot iekšējo pasauli, un līdz ar to - tā ir mākslas darba radīšana ar asinīm. Sanāca gan tā, ka pēc filmas izveides mans iekšējais stāvoklis strauji pasliktinājās, un tikai nesen sāku atkopties. Varbūt kā radītājs par daudz biju iejuties tās gaisotnē. Bet varbūt tā ir sakritība. Varētu teikt, ka tā ir mana nespēja pieņemt lietas mierīgi. Pārāk asa uztvere. Bet es apzinos šo vājību un tagad strādāju pie tā. Tagad dažādības pēc pievērsīšos komiksiem.

-----Kā tev radās doma darboties mākslā?

Tāda doma neradās, vienkārši tāds bija mans ceļš. Vectēvs Semjons Jevdajevs bija gleznotājs, un, kad es vēl biju autiņu karalis, pēc mana skatiena - pēc tā, kā vēroju lietas, viņš esot diagnosticējis, ka ģimenē augot jauns artists. Visu bērnību viņš mani mācīja zīmēt, rādīja klasiķu reprodukcijas, nesa manus darbus uz bērnu izstādēm, tai skaitā tām, kuras organizēja Jānis Anmanis, kurš arī pēc tam mani stipri atbalstīja. Būdams mazs murmulis, nebiju sabiedrisks, ar puikām ārā neskraidīju - zīmēju un brīžiem rakstīju sacerējumus. Pēc vecāku vārdiem - zīmēju kopš divu gadu vecuma. Kaut kad nesen satiku meiteni, ar kuru mācījos pirmajā klasē, un saviem paziņām viņa mani prezentēja kā "skolas mākslinieku, kas zīmēja čūskas un krucifiksus". Tolaik mēdzu arī zīmēt personīgās lietas, piemēram, manus viesus no pirmsskolas laikiem, onkuli ar kādām 20 šķērveidīgām rokām, koka mazmājiņu - cilvēkēdāju un citus brīnumus. Tā kā iedvesmas avotu netrūka.

-----Kādi ir tavi iedvesmas avoti šodien?

No mūsdienu māksliniekiem pēdējā laikā simpatizē James Jean, Joshua Petker, Dino Valis, Ayumi Kasai.

No klasiķiem - Gustavs Klimts, Rembrants van Reins, Albins Brunovskis, E1 Greko, Džordžs Frederiks Votss, Fernands Knopfs, Mihails Vrubels.

Literatūrā - Ērihs Marija Remarks, Mihails Bulgakovs, Hanss Kristiāns Andersens, Kurts Vonnegūts, Aleksandrs Vertinskis.

Kino jomā ļoti lielu iespaidu uz mani ir atstājuši Deivids Linčs, Alans Pārkers, Emira Kusturicas filma "Pagrīde", vispār ļoti, ļoti daudz labu filmu pasaulē... Bet Trīrs ir mans mīļākais režisors.

Mūzika, kas mani iedvesmo un palīdz ieslīgt noskaņā, rosinoši nodoties daiļradei - The Cure, PJ Harvey, My Dying Bride, NIN, The Doors, Janis Joplin, Muse...

-----Ļaudis mēdz jaukt tavu un tava vārda līdzinieka Artura Bērziņa daiļradi. Vai esat tikušies?

Pats viņu nepazīstu. Bet, cik saprotu - darbīgs un aktīvs cilvēks. Atceros izstādes "Nieze" atklāšanu - atnāku, apskatu darbus, atrodu savējo, tad skatos tālāk - hops! - vēl viens mans darbs, kurš ne pavisam nav mans. Tad es pirmo reizi uzzināju par viņu.

Turpmāk bieži ir sanācis daudziem, ieskaitot manus pasniedzējus, skaidrot, ka neesmu strauji mainījis stilu, tas ir cits Bērziņš.

Pseidonīmi nav manos plānos, es aktīvi darbojos jau vairāk nekā desmit gadu, un, kā kādā neoficiālā sarunā teica mākslas eksperte Iliana Veinberga, es jau esmu ar savu vēsturi, ar kuru organiski turpinu Latvijas eksistenciālās mākslas virzienu.

-----Tu esi teicis, ka nevajag verdzīgi baidīties izlaist ārā savas esības tumšo pusi, bet gan jāspēj pacelties tai pāri. Kā tu to dari?

Nav tā, ka apzināti pie tā piestrādātu. Laikam tur ir daudzi komponenti - gan mīlestība, gan iedvesma no tāda kā trausluma spēka, dziedējošā spēka.

-----Kam tu tici?

Ticība ir gaumes jautājums, kā reiz teica Bernards Šovs, un manā gaumē ir Dievs. Nevis reliģiskais, bet gan tāds, kādu no Kristus vārdiem to saprotu es - jo Kristus manā skatījumā ir viens no vistaisnākajiem ceļiem pie Dieva. Mani savulaik bija aizrāvusi Krievijas fizikas profesora Vsevoloda Zaporožeca teorija, ka mirušo pasaule ir viņu vēlmju realizācijas produkts. Kristietis nonāk Paradīzē vai Ellē, budists reinkarnējas u.t.t. Ja cilvēks netic garīgai dzīvei pēc fiziskās nāves, viņš arī nedzīvos - nepietiks garīgo spēku. Bet, ja viņš, būdams skeptiķis, darījis daudz laba cilvēkiem, tad pie viņa var atnākt pavadonis, lai palīdzētu nonākt "smalkajā pasaulē". Tas man šķiet visai loģiski. Bet visumā man vistuvākais ir Junga pieņēmums, ka "dievišķā dzirksts" ir katras personības būtība - tas ir kaut kas ārpus cilvēka aktuālās pieredzes pastāvošs, transcendentāls.

 

www.berzinsh.lv

 

10.09.2014