Work
DAUDZI ARTŪRU BĒRZIŅU ZINA KA GOTISKO MOTĪVU PĀRBAGĀTO GLEZNU AUTORU. CITI - KĀ MŪZIĶI VAI FOTOGRĀFU, BET VĒL KĀDS GRUPĒTUMS JAUC ŠO ARTŪRU BĒRZIŅU AR NEDAUDZ VECĀKU MĀKSLINIEKU VĀRDĀ ARTURS BĒRZIŅŠ. KĀDS ARTŪRU IEPAZĪS KĀ KINOMĀKSLINIEKU - VIŅA FILMA "STRUPCEĻŠ" MAIJA BEIGĀS TIKS DEMONSTRĒTA FESTIVĀLĀ "2 ANNAS". PAR TO ARĪ GALVENOKĀRT SARUNA - PAR ARTŪRA EKSPERIMENTIEM KUSTĪGO BILDĪŠU JOMĀ.
TEKSTS:
MONIKA GRIEZNE, ZANE VOLKINŠTEINE FOTO: VIESTURS MASTEIKO
Vienubrīd
mākslinieks Artūrs Bērziņš fotogrāfijās bija redzams kopā ar spageti
makaroniem, un spageti ienāca ari viņa gleznās. Tā esot bijusi tīri estētiska
interese par šo vijīgo substanci, apgalvo 27 gadus vecais mākslinieks. Nu viņa
interešu priekšplānā izvirzījusies komiksu estētika.
Šobrīd
Artūrs studē Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūrā.
Kopš 2001. gada piedalās izstādēs un festivālos, ieguvis vairākas balvas
dažādos konkursos. Savu daiļradi dēvē par eksistenciālo panku, bet par sevi
saka: "Bonaparts, van Damme, kardināls Rišeljē, Asīzes Francisks un vēl
daudz kas cits. Tiešām pretrunīgs tips, marginālis, paranoiķis, ideālists -
romantiķis ar cinisku humoru."
----- Par ko ir filma "Strupceļš"?
Filma
ir visai abstrakta, tās galamērķis ir izjūtas. Tas ir tāds deformētu attiecību
atspoguļojums metaforās. Vietām šī deformācija tiek parādīta tīri fiziskās
attiecībās, piemēram, mīlēšanās olu dzeltenumā un citas manas ekstravagantās
"asprātības". Problēmu sakne dialogos ir pasniegta tikko jaušami, uz
pirkstu galiem, klasiskās un triviālās lietas ir izteiktas netiešā, simboliskā
valodā, lai uz tām varētu paraudzīties ar svaigāku skatienu. Un tieši
"klasiskās un triviālās lietas", kurās izdodas parādīt no savdabīga
leņķa, manuprāt, ir vispateicīgākais instruments, kā panākt kontaktu ar
skatītāju, jo tās ir triviālas tādēļ, ka ir universālas un laikizturīgas - ar
tām ir saskārušies visi un visos laikos.
"Strupceļš"
ir no daudzām alegorijām sastāvoša alegorija par brīdi attiecībās starp diviem
cilvēkiem, kuri "nespēj būt viens bez otra, bet nespēj būt arī viens ar
otru". Attiecību strupceļš ir attēlots burtiski - tā ir tāda sirreāla mijkrēšļa
zona kaut kur pasaules apvārsnī. Industriāli objekti, strupceļa zīme,
Ziemassvētku spuldzītes, neskaidra, izplūdusi ainava - dziļi zaļganajās debesīs
sarkana saulrieta pleķis, zem kura tālumā, kaut kur lejā rēgojas miglā tīta
pilsēta ar neskaidriem siluetiem un gaismām, bet priekšā - upe. Visi elementi
uzrāda, ka šī lokācija ir atrauta no apkārtējās pasaules, ka tā ir vieta, kur
tālāk ceļa nav. Tā ir vieta, kur pazūd saprašanās saikne, katrs runā savā
valodā un nesaprot otru. Viss šeit ir iestrēdzis apburtajā lokā, bet apkārt
klejo varoņu domu rēgi un nedod mieru. Galvenie varoņi jau ilgāku laiku atrodas
šinī strupceļā, bet apziņa par lietu neatgriezeniskumu pamazām izskaidrojas
tieši filmā risinātajā attiecību segmentā. Un, lai atrastu atpakaļceļu no šejienes,
ir jāpārkāpj smags šķērslis, izdarot sevī ko tādu, ko paveikt neceļas roka.
-----Kādu lomu tu piešķir verbālajam tekstam? Latvijas kino kontekstā daudz diskutēts par to, ka tekstam jābūt maksimāli pietuvinātam ikdienas runai, bet tu esi apzināti izvēlējies pretējo virzienu - varoņi runā liriski un sakāpināti.
Man
šķiet vienveidīgi, ka viss Eiropas kino ar Kannām priekšgalā ir safanojušies
par ikdienišķo un par realitāti. Larsam fon Trīram ikdienišķums sanāk tik
augstā līmenī, ka šis piegājiens sevi attaisno - ir pieņemami, ka nav
butaforiju. Viņš ir mans mīļākais režisors, viņš tiešām panāk to garīgo
katarsi, uz mani tas, piemēram, iedarbojas. Bet, lai strādātu kā fon Trīrs, ir
jābūt ļoti pamatīgam līmenim. Visiem, kam nav tik augsts līmenis, nesanāk. Citos
kinodarbos parasti meklēju kaut kādu atrautību no realitātes, simbolus un
sajūtu, ka viss ir uz pirkstu galiņiem - pēc iespējas metafiziskāk.
-----Fon Trira filmās nereti tiek pazemotas vai nogalinātas sievietes, un arī "Strupceļā" cieš dāma.
Fon
Trīra gadījumā galvenais trumpis ir režisora un aktieru darbs, kura rezultātā
ir panākts nervs, un šis nervs arī ir mākslas augstākā izpausme. Ja
līdzpārdzīvojums tiek izraisīts, tas ir ļoti daudz, jo to panākt vienkārši ar
šo uzbūves shēmu nesanāks - zinu daudzas uz tās balstītas filmas, kuras gala
rezultātā izraisa labākajā gadījumā aizkaitinājumu. Kā Darovs Klārenss (amerikāņu rakstnieks un jurists - red.) reiz
teica: "Viscilvēcīgākais no visa, ko mēs varam izdarīt, - nomierināt
cietušo un likt satraukties vienaldzīgajam." Protams, tas ir smuks
izteiciens, cilvēki sastāv no pustoņiem.
Taču
"Strupceļa" stāsts nav par sieviešu nogalināšanu - filma ir par to,
cik smagi ir nogalināt to, ko tu mīli sevī. Mans psihoterapeits norādīja uz to,
ka manos darbos bieži vien ir attēloti upuri - tā esot sievišķā, jūtīgākā daļa
no manis paša.
-----Filmā
ir izteikti statiski kadri - kāpēc?
Mērķis
bija runāt par attiecību kontekstiem, parādīt to, kas starp diviem cilvēkiem
tiek noklusēts. Tas parādīts ar tēlu un simbolu palīdzību. Caur strupceļu kaut
kādās attiecībās ir izgājis jebkurš. Centos runāt par to pēc iespējas
vispārinātāk, lai tas nekādā gadījumā netiktu uztverts kā vēsturisks,
biogrāfisks darbs.
-----Cik
daudz tu esi gatavs šos simbolus pats skaidrot un cik - atstāt skatītāju
interpretācijai?
Mana
maģistra darba teorētiskajā daļā tas viss ir izskaidrots, bet tas nav domāts
skatītājiem. Vajag, lai informācija filmā mijiedarbotos ar skatītāja paša
pieredzi. Man patīk izmantot 19. gadsimta simbolisma pieeju - simbolisms izsaka
daudz vairāk, tas ir kā pretstats konceptuālismam.
-----Liekas
savādi, ka tu 21. gadsimtā radītā
mākslā
spēj nošķirt simbolismu no postmodernām izpausmēm - jebkuram skatītājam ir gana
sasmērēta fantāzija, lai tavu 19. gadsimta pieeju uztvertu ar citātisma acīm.
Konceptuālisms ir lielisks rotaļu laukums, kurā var
izvērsties ar prāta asumu un intelektuālajām idejām. Man pašam irvairāki konceptuāli darbi, piemēram, bija akcija
"Mudaku saiets", kuru filosofs Jānis Taurens bija atzinis par labu
esam. Bet visumā šis virziens nav manai sirdij tuvs tāpēc vien, ka tajā akcents
tiek likts uz ideju, bet mani visvairāk uzrunā mākslas darba nervs.
Konceptuālisms, tāpat kā filosofija vai pat matemātika, ir par daudz balstīts
uz sauso saprātu, tas ir pārāk logocentrisks. To ļoti spilgti ilustrē
konceptuālisma teorētiķa Džozefa Košuta apgalvojums, ka van Goga gleznas
vērtība ir tāda pati kā van Goga taburetes vērtība - tīri vēsturiska. Protams,
tas ir manifests un tāpēc - hiperbolizēts, taču man vienalga uzreiz uzprasās
komentārs, ka taburetē nav tā pieminēta "nerva", kas bija van Goga
gleznās un kurš bija tik spēcīgs, ka tās gleznas izgāja laika pārbaudījumu un
uzrunā cilvēkus arī šodien. Nerunājot par to, ka ne jau ar tabureti viņš lauza
sava laika priekšstatus par mākslu. Turklāt tagad konceptuālisms pārvērties par meinstrīmu mākslas vidē, un tas nav veselīgi
- tas vairs nelauž ceļu pie jaunajiem apvāršņiem, atbrīvojot mākslu no
estētikas. Arī tā jau ir vēsture. Tagad, manuprāt, viena no konceptuālisma
funkcijām ir laiku pa laikam dot patvērumu ne tikai talantīgiem, patiesi
kreatīviem cilvēkiem, bet arī haltūristiem.Un es neteiktu, ka iet deviņpadsmitā
gadsimta simbolisma ceļu mūsdienās būtu pārāk ideālistiski un naivi. Es
izmantoju daudzus tā idejiskos un estētiskos elementus postmodernisma
kontekstā. Man ir tuvs simbolisma ideju pasniegšanas ceļš - vēstījums, kas ir
darba pamatā, tiek atklāts daļēji. Un katram skatītājam ir iespēja ielikt
mākslas darbā savu personību, ļaut tai mijiedarboties. Tie nav sociālie
plakāti, lai runātu par lietām burtiski, kaut gan temati ir tikpat asi. Un
simbolisma estētika manos darbos drīzāk jāuztver kā kultūrcitāts, jo šī
estētika manos darbos ir ambivalenta - tajā ir gan manas patiesās,
sentimentālas alkas pēc mūžīgā un trauslā, gan arī kičs - konteksts ir ass,
ironisks un neatbilstīgs.
-----Tevi pašu
nemāc bažas, ka tavos darbos forma varētu prevalēt pār
saturu?
Šīs
lietas nav atdalāmas - bez atbilstošas estētikas idejiskais būs blāvs, un bez
idejiskā estētiskais būs čaumala. Starp citu, brīžiem saturs slēpjas tieši pašā
formā.
-----Kā klājās ar
filmas veidošanas praktisko pusi?
Ar
visu filmēšanas grupu man kolosāli paveicies. Galveno lomu atveidotāji
aktierspēlē jau ir pieredzējuši - viņi ir Kultūras akadēmijas aktieru nodaļas
studenti un ir iepriekš vairākkārtīgi filmējušies un uzstājušies teātrī. Bija
interesanti vērot, kā viņi iejutās tēlā pēc Staņislavska metodes. Tajās ainās
ar strīdiem, kurās balsis bija aizstātas ar dzīvnieku kliedzieniem, viņi viens
otram meta aizvainojumus, kuru kontekstiem būtu pa īstam jāaizskar viņus kā
reālus cilvēkus.
-----Vai šobrīd tu
strādā ar ko jaunu?
Vienubrīd
sapratu, ka esmu sevi iedzinis klaustrofobijas stāvoklī - vairs ne pa labi, ne
atpakaļ, ne uz priekšu. Sāku meklēt iedvesmas sevī un ap sevi, un tagad man top
episks darbs par starpgalaktiskajiem laupītājiem - Koniju un Blaidu. Viņi siro
pa kosmosu, un nu ir pienākusi Zemes kārta, viņi nāk
aptīrīt mūsu cilvēkus. Nākotnei uz mūsu Zemes tas būs
nepieciešams - nebūs vairs ekonomisko krīžu. Nekontrolējamā patērētāju
sabiedrības uzplaukuma dēļ tāda krīze būtu vajadzīga, bet tas vairs nebūs
iespējams; patērējamie produkti sacelsies pret patērētājiem. Vienīgais glābiņš
- superstarpgalaktiskie laupītāji...
-----Tevi personiski
satrauc patērētāju sabiedrības attīstība, vai tā vienkārši šobrīd ir tāda ejoša
tēma?
Protams,
mani satrauc... Turklāt mākslai jābūt tādai kā opozīcijai, bet, ja opozīcija
ņems virsroku pār sistēmu, sanāks haoss. Vienkārši - opozīcijai jābūt, lai būtu
tāds kā līdzsvars. Nekur jau no tās patērētāju kultūras neaizbēgs, bet
līdzsvara dēļ vajag tomēr atgādināt par to.
-----Kā tiks
veidota starpgalaktiskā vide?
Iespējams,
tas viss tiks animēts. Varbūt tas būs komikss... Katrā ziņā tas iet uz priekšu.
-----Tad pārsvarā
šobrīd tu strādā ar kino?
Kino
man šobrīd ir priekšplānā - jā, bet gleznošana man kā intravertam cilvēkam rada
iespēju individuāli, nepieaicinot citus, nokoncentrēties un uz kādu nedēļu pie
audekla iegrimt četrās sienās. Gleznojot viss vairāk ir pakļauts man - varu
panākt tādu rezultātu, kā es to gribu.
Man
pašam pēc šīs filmas bija baigi grūti. Zināmā mērā filma bija mēģinājums
sakārtot iekšējo pasauli, un līdz ar to - tā ir mākslas darba radīšana ar
asinīm. Sanāca gan tā, ka pēc filmas izveides mans iekšējais stāvoklis strauji
pasliktinājās, un tikai nesen sāku atkopties. Varbūt kā radītājs par daudz biju
iejuties tās gaisotnē. Bet varbūt tā ir sakritība. Varētu teikt, ka tā ir mana
nespēja pieņemt lietas mierīgi. Pārāk asa uztvere. Bet es apzinos šo vājību un
tagad strādāju pie tā. Tagad dažādības pēc pievērsīšos komiksiem.
-----Kā
tev radās doma darboties mākslā?
Tāda
doma neradās, vienkārši tāds bija mans ceļš. Vectēvs Semjons Jevdajevs bija
gleznotājs, un, kad es vēl biju autiņu karalis, pēc mana skatiena - pēc tā, kā
vēroju lietas, viņš esot diagnosticējis, ka ģimenē augot jauns artists.
Visu bērnību viņš mani mācīja zīmēt, rādīja klasiķu reprodukcijas, nesa manus
darbus uz bērnu izstādēm, tai skaitā tām, kuras organizēja Jānis Anmanis, kurš
arī pēc tam mani stipri atbalstīja. Būdams mazs murmulis, nebiju sabiedrisks,
ar puikām ārā neskraidīju - zīmēju un brīžiem rakstīju sacerējumus. Pēc vecāku
vārdiem - zīmēju kopš divu gadu vecuma. Kaut kad nesen satiku meiteni, ar kuru
mācījos pirmajā klasē, un saviem paziņām viņa mani prezentēja kā "skolas
mākslinieku, kas zīmēja čūskas un krucifiksus". Tolaik mēdzu arī zīmēt
personīgās lietas, piemēram, manus viesus no pirmsskolas laikiem, onkuli ar
kādām 20 šķērveidīgām rokām, koka mazmājiņu - cilvēkēdāju un citus brīnumus. Tā
kā iedvesmas avotu netrūka.
-----Kādi
ir tavi iedvesmas avoti šodien?
No
mūsdienu māksliniekiem pēdējā laikā simpatizē James Jean, Joshua Petker, Dino
Valis, Ayumi Kasai.
No
klasiķiem - Gustavs Klimts, Rembrants van Reins, Albins Brunovskis, E1 Greko,
Džordžs Frederiks Votss, Fernands Knopfs, Mihails Vrubels.
Literatūrā
- Ērihs Marija Remarks, Mihails Bulgakovs, Hanss Kristiāns Andersens, Kurts
Vonnegūts, Aleksandrs Vertinskis.
Kino
jomā ļoti lielu iespaidu uz mani ir atstājuši Deivids Linčs, Alans Pārkers,
Emira Kusturicas filma "Pagrīde", vispār ļoti, ļoti daudz labu filmu
pasaulē... Bet Trīrs ir mans mīļākais režisors.
Mūzika,
kas mani iedvesmo un palīdz ieslīgt noskaņā, rosinoši nodoties daiļradei - The Cure, PJ Harvey, My Dying Bride, NIN, The Doors, Janis Joplin, Muse...
-----Ļaudis
mēdz jaukt tavu un tava vārda līdzinieka Artura Bērziņa daiļradi. Vai esat
tikušies?
Pats
viņu nepazīstu. Bet, cik saprotu - darbīgs un aktīvs cilvēks. Atceros izstādes
"Nieze" atklāšanu - atnāku, apskatu darbus, atrodu savējo, tad skatos
tālāk - hops! - vēl viens mans darbs, kurš ne pavisam nav mans. Tad es pirmo
reizi uzzināju par viņu.
Turpmāk
bieži ir sanācis daudziem, ieskaitot manus pasniedzējus, skaidrot, ka neesmu
strauji mainījis stilu, tas ir cits Bērziņš.
Pseidonīmi
nav manos plānos, es aktīvi darbojos jau vairāk nekā desmit gadu, un, kā kādā
neoficiālā sarunā teica mākslas eksperte Iliana Veinberga, es jau esmu ar savu
vēsturi, ar kuru organiski turpinu Latvijas eksistenciālās mākslas virzienu.