“Svēto govju” zaimotājs. Mūsdienu sabiedrība Artūra Bērziņa gleznās. Aija Kaukule, Latvijas Avīze. 5. februāris, NR. 25

Aija Kaukule, Latvijas Avīze. 5. februāris, NR. 25

“Svēto govju” zaimotājs. Mūsdienu sabiedrība Artūra Bērziņa gleznās

“Ja kultūras mantojumu pārvērš reliģiskā kultā, tas pārstāj būt veselīgi. Ja tas notiek, sabiedrībai ir zināmas problēmas,” uzskata nereti par skandalozu dēvētais mākslinieks ARTŪRS BĒRZIŅŠ. Līdz 10. martam galerijā “MuseumLV” Rīgā skatāma viņa jaunākā personālizstāde “Dižā vientulība”, kuras darbos, ironiski komentējot mūslaiku sabiedrības dzīvi, nokļuvuši gan Daiņa Īvāna, gan Nila Ušakova vaibsti. Skatītāju gaida grafika, instalācijas un arī kāds ēdams objekts.

Metamodernisms ir pašradīts žanrs, kādu, apzīmējot savu radošo darbu, lieto Artūrs Bērziņš. Viņaprāt, tas apvieno ideālistisko, naivo modernismu un plurālo, ironisko postmodernismu. “Savienoju šķietami nesavienojamo, jo arī visa mūsu eksistence ir pilna paradoksu un pretrunu,” sarunā ar “LA” skaidro mākslinieks izstādes atklāšanas priekšvakarā.

Artūra Bērziņa līdzšinējo rokrakstu kā idejiski, tā vizuāli varētu dēvēt par ironisku dažādu robežu šķērsošanu, izaicinot mākslas vēsturi un skatītāja gaumi, kultūras klišejas un sabiedrības morāli. Skaistā un neglītā pretrunas ir gan mākslinieka darbu līdzeklis, gan mērķis. Virknē darbu kailas daiļavas erotiskās pozās nekautrīgi rāda saplosītas iekšas, kamēr citos tautiskuma dekoratīvie simboli atklājas kā nepievilcīgi masu manipulācijas instrumenti veiklu darboņu rokās. “Skaistais un labais – idejas, simboli, saukļi – bez kritiskas domāšanas un radošas enerģijas stagnē un kļūst bīstami, jo pārvēršas par savu pretstatu un pērles tiek cūkām,” uzskata mākslinieks. Starp citu, jaunās izstādes apmeklētājiem mākslinieks piedāvā arī šādu pērļu burtisku nogaršošanu.

Ar skandalozuma birku

Kā diplomēts Mākslas akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļas absolvents Artūrs Bērziņš pašizpausmei līdz šim izmantojis dažādus izteiksmes līdzekļus – gleznas, grafiku, instalācijas, mūziku (paša dibināta gotiskas mūzikas grupa), video režiju (radīts mūzikas video pasaulslavenai metālmūzikas grupai) –, tāpat arī rakstītu vārdu (fantāzijas grāmata “Visuma vērpēji”). Tomēr pēdējos gados plašāku vietējās publikas uzmanību piesaistījušas mākslinieka sociālas kritikas virzienā veidotās performances, kas jau paguvušas iemantot ar skandalozuma birku apzīmētu popularitāti – lai minam virvēs iekārto puskailo latvju tautumeitu (“Martiroloģija”, 2017, “MuseumLV”), kas ironiski aicināja reflektēt par latvisko ciešanu kultu.

Kad pirms četriem gadiem Artūrs Bērziņš izstādīja darbu ciklu “Tautiskais postromantisms” (galerija “Bastejs”), plašā sabiedrībā vienaldzīgo nebija. Un tas ir saprotams – viņa gleznās nacionālu simbolu, latviešu dievību un varoņu tēlu apveidus bija pieņēmušas vietējās slavenības – Agnese Zeltiņa, Anna Lieckalniņa, Elita Kļaviņa un Sonora Vaice. Cikla glezna – puskaila tautumeitas ikona ar brīvas dzīves sludinātājas Ievas Adamss vaibstiem – šobrīd jau kļuvusi par savdabīgu mākslinieka vizītkarti. Kamēr vieni klasificēja Bērziņu kā vērtību zaimotāju, citi slavēja par oriģinalitāti.

Savu stilu pats autors dēvē par “mash-up” (angliski – maisījums). “Sintezēju it kā savstarpēji nesavienojamas lietas, piemēram, Indijas un Latvijas kultūru, pievienoju kaut ko no futūrisma.” Izstāde kļuvusi par pirmo posmu ilgākai interesei par latvisko kultūras mantojumu, balstoties koncepcijā – pastāvēs, kas pārvērtīsies.

“Pamatā ir ideja par lietām, kuras turam tradīciju atvilktnēs, bet kuras būtu no turienes jāizvelk un jādzīvo līdzi laikam. Mūsu tautiskie elementi ir ļoti skaisti, bet svarīgi, lai tas nepārvēršas par kaut kādu sektantismu. Piemēram “Iļģi”, kurus labprāt klausos, ir tāda sintēze – gadījums, kad tradīcijas mijiedarbojas ar radošu aktu. Tas mani iedvesmo – man radošums nav tikai pašizpausme, bet refleksija, kuras iznākumā maini gan sevi, gan citus.”

2014. gadā izstādes motīvs bijusi vien radoša paš­izpausme, taču cilvēku reakcija raisījusi vēlmi paskatīties apkārt ar asāku skatu. “Daudzi cilvēki, tostarp arī no kultūras vides, manu redzējumu nepieņēma, uzskatot to par “svēto govju” zaimošanu. Tas, ko esmu ieraudzījis mūsu sabiedrībā, ir pretrunā ar Rietumu augsto kultūru, kuras vērtības ir daudz sarežģītākas, bet mēs tās it kā nemanām. Tomēr uzskatu – ja kultūras mantojumu pārvērš par reliģisku kultu, tas pārstāj būt veselīgi. Ja tas notiek, sabiedrībai ir zināmas problēmas.”

Populisma liktenīgās kārtis

Šobrīd Artūra Bērziņa kritiskais mākslinieka skats turpina pievērsties mūsdienu sabiedrībai, sociāli politiskajai videi – tas apspēlē dažādas vērtību iemainīšanas, manipulācijas ar sabiedrības apziņu un populisma veidus, kas uzpērk prātus vairumā. Cena, kas jāmaksā katram atsevišķi – Rietumu cilvēka dižā vientulība. “Šeit ir darbi par to, kas aktuāls šeit un tagad. Mani darbi vienmēr kaut kādā mērā reflektē sociālo realitāti, un politika ir tās daļa kā koncentrēta morāle,” komentē autors.

Kā lielizmēra taro kārtīs, kas simboliski lemj cilvēku un tautu likteņus, jaunākajos Artūra Bērziņa grafikas darbos rindojas varoņi, kuriem uz labu vai ļaunu ir vērā ņemama loma šā brīža kolektīvās apziņas (un zemapziņas) noteikšanā un uzturēšanā. Vien šoreiz teātra, dzeltenās preses un mūzikas zvaigžņu vietā uz mums noraugās tēli ar pazīstamu sabiedrisko un politisko darboņu iezīmēm.

Kāda reliģiskā ordeņa svētā veidolā atpazīstam atmodas laika darboņa Daiņa Īvāna vaibstus. “Tāpat kā savulaik svētais Asīzes Francisks, arī Īvāns nav padevies kārdinājumam un tagad dzīvo harmonijā ar sevi. Vienīgi Francisks sarunājās ar putniem, bet manā darbā Īvāns sarunājas ar bitēm un brien Daugavā, kuru savulaik nosargāja,” darbā redzamo skaidro autors. Tikmēr Īvāna šķietamo ideoloģisko pretinieku Nilu Ušakovu mākslinieks atainojis kā kājām gaisā “pakārto vīru”, kurš it nemaz nav līdzīgs pats sev.

Tēli turpina birt viens pēc otra: latvju pasakās figurējošā sešgalvja velna galvām ir PSKP CK ģenerālsekretāru sejas, maliņā vīd arī Ļeņina smailā bārdiņa, bet pats sešgalvis mums māj ar hinduisma iznīcības dieva Šivas daudzajām rokām. “Padomju Savienība joprojām ir mūsu galvās un mūsu DNS, un ir jāpaiet laikam, lai tas mainītos,” arī te viņa vīzijai ir gatavs skaidrojums. Zobains vilkatis, fonā spīdot raženam mēnesim, apvilcis krekliņu, uz kura kirilicā uzšņāpts Abrenes krieviskais nosaukums – Pitalova, un darba autors neslēpj, ka šis ir mājiens zināmai partijai, komentējot tās biedru nesen plaši apspriestos sakarus ar parādu piedziņas uzņēmumiem. Savukārt kārtī “Tiesa” redzamais galvkājis ar garajiem taustekļiem baisi erotiskā skāvienā sagrābis kailo taisnības dievieti Temīdu un, pēc mākslinieka teiktā, brutālā veidā iemieso ideju par to, cik ļoti mafioza valsts ir kļuvusi Latvija.

Raibo likteņa lēmēju pulku noslēdz Garlībs Merķelis, kurš gluži kā Mozus bibliskā līdzībā norāda tautai ceļu, pašķirot jūras viļņus. Mākslinieks atklāj, ka šeit reflektējis par pazīstamo ideju par latviešu tautas septiņiem verdzības gadsimtiem. “Šī ideja ir reizē mīts un reizē – patiesība. Tā lielā mērā determinē mūsu paš­identifikāciju. Ja tā būtu citāda, varbūt mūsu lietas ietu citādā gultnē.”

Skujenieks, upuri un vainīgie

Iespaidīga ir izstādē redzamā kārts jeb grafika “Vientuļnieks”, kas ataino muskuļotu Atlantu, kurš ar piepūli virs galvas notur milzu smagumu – zemeslodi jeb skujām vītu apaļu skudrupūzni. Darba ideju iedvesmojis tēla prototips un modelis – dzejnieks un padomju sistēmas represētais Knuts Skujenieks, kura vaibstus varam saskatīt milža sejā.

“Knuts par savu iekšējo brīvību bija samaksājis ar fizisko nebrīvi, bet principā tieši uz viņa rēķina pārējie – dzejnieki – varēja dzīvot tālāk. Arī viņš diezgan kritiski skatās uz daudzām mūsdienu reālijām. Sarunas ar viņu mani iedvesmojušas gan šai izstādei, gan performancei “Iniciācija” (galerija “MuseumLV”), kas bija veltīta “čekas maisu” lietai,” komentē Bērziņš.

Skandalozajā performancē aiz ādai caurdurtiem āķiem gaisā tika pakārts Kangars, kuru miera sardzē apsargāja puskailas latvju tautumeitas. “Toreiz gribēju ar šiem lakoniskajiem tēliem pasvītrot vairākus “čekas maisu” lietas aspektus. No vienas puses, pievērst uzmanību tam, ka ļoti daudzi, tāpat kā Knuts Skujenieks, ir daudz upurējuši tādēļ, lai paliktu patiesi paši, saglabātu savus morāles principus, un mēs šos vārdus pat nezinām – viņu maisos nav. Tie, kuri tur ir, ir gan nelieši, gan salauztie cilvēki. Domāju, ka salauzt cilvēku čeka toreiz prata labi, jo šajā organizācijā bija savākts viss intelektuālais potenciāls. Sarežģītākais ir tas, ka šos cilvēkus ir grūti vainot. Esmu pārliecināts, ka metafiziskā ziņā ir nepieciešams satikties aci pret aci ar savu pagātni, lai pārvērtētu pagātnes sevi, savu sugu, Latviju. Gluži sadzīviski – kamēr vārdi ir apslēpti, reālajās darbībās nekas nav beidzies, un cilvēki, kuri ir maisos, iespējams, jo­projām turpina būt kāda marionetes, jo ir šantažējami. Tas, ka Rokpelnis veica atzīšanās žestu – cepuri nost, bet diemžēl viņš nepanāca to, kas bija gaidāms, – nekāds atzīšanās vilnis nesekoja. Knuts Skujenieks bijis pravietisks, sakot – tas, kurš bijis nebrīvē, ir citāds karavīrs. Kad cilvēku salauž, tas pārsvarā ir neatgriezeniski.

Kafka teicis, ka grāmata ir cirvis, kas salauž mūsos ledu, bet mans mērķis ir māksla, kas raisa katarsi, arī tad, ja tā brīžiem šķērso robežas ārpus mākslas,” skaidro mākslinieks. “Ja pēc mākslas piedzīvojuma skatītājs staigā mazliet aptaurēts, tad mērķis ir sasniegts, jo katarsi, pēc Aristoteļa, raisa divi elementi – vai nu līdzjūtība, kas ir viena no svarīgākajām cilvēka emocijām, vai arī šausmas. Mums vajag kaut kādu satricinājumu, raugoties uz savu atspulgu spogulī, citādi kļūstam pārāk pašapmierināti.”

Artūrs Bērziņš (1983), mākslinieks

* Personālizstādes: “Dižā vientulība” (2018, “MuseumLV”), “Tautiskais postromantisms” (2014, galerija “Bastejs”), “Aizmirsto sapņu bode” (2012, Ģertrūdes 110), “Biopanks” (2011, “Happy Art Museum”), “Iekšās” (2010, galerija “Pegazs”), “Coca-ine from LV” (2009, galerija “Pegazs”).

* Albuma “Cryptoriana – The Seductiveness of Decay” vāciņš un bukleta mākslas darbi grupai “Cradle of Filth”, 2017.