Work
Aija Kaukule, Latvijas Avīze. 5. februāris, NR. 25
“Svēto govju” zaimotājs. Mūsdienu sabiedrība Artūra Bērziņa gleznās
“Ja kultūras mantojumu
pārvērš reliģiskā kultā, tas pārstāj būt veselīgi. Ja tas notiek, sabiedrībai
ir zināmas problēmas,” uzskata nereti par skandalozu dēvētais mākslinieks
ARTŪRS BĒRZIŅŠ. Līdz 10. martam galerijā “MuseumLV” Rīgā skatāma viņa jaunākā
personālizstāde “Dižā vientulība”, kuras darbos, ironiski komentējot mūslaiku
sabiedrības dzīvi, nokļuvuši gan Daiņa Īvāna, gan Nila Ušakova vaibsti.
Skatītāju gaida grafika, instalācijas un arī kāds ēdams objekts.
Metamodernisms ir
pašradīts žanrs, kādu, apzīmējot savu radošo darbu, lieto Artūrs Bērziņš.
Viņaprāt, tas apvieno ideālistisko, naivo modernismu un plurālo, ironisko
postmodernismu. “Savienoju šķietami nesavienojamo, jo arī visa mūsu eksistence
ir pilna paradoksu un pretrunu,” sarunā ar “LA” skaidro mākslinieks izstādes
atklāšanas priekšvakarā.
Artūra Bērziņa
līdzšinējo rokrakstu kā idejiski, tā vizuāli varētu dēvēt par ironisku dažādu
robežu šķērsošanu, izaicinot mākslas vēsturi un skatītāja gaumi, kultūras
klišejas un sabiedrības morāli. Skaistā un neglītā pretrunas ir gan mākslinieka
darbu līdzeklis, gan mērķis. Virknē darbu kailas daiļavas erotiskās pozās
nekautrīgi rāda saplosītas iekšas, kamēr citos tautiskuma dekoratīvie simboli
atklājas kā nepievilcīgi masu manipulācijas instrumenti veiklu darboņu rokās.
“Skaistais un labais – idejas, simboli, saukļi – bez kritiskas
domāšanas un radošas enerģijas stagnē un kļūst bīstami, jo pārvēršas par savu
pretstatu un pērles tiek cūkām,” uzskata mākslinieks. Starp citu, jaunās
izstādes apmeklētājiem mākslinieks piedāvā arī šādu pērļu burtisku nogaršošanu.
Ar skandalozuma birku
Kā diplomēts Mākslas
akadēmijas vizuālās komunikācijas nodaļas absolvents Artūrs Bērziņš
pašizpausmei līdz šim izmantojis dažādus izteiksmes līdzekļus – gleznas,
grafiku, instalācijas, mūziku (paša dibināta gotiskas mūzikas grupa), video
režiju (radīts mūzikas video pasaulslavenai metālmūzikas grupai) –, tāpat
arī rakstītu vārdu (fantāzijas grāmata “Visuma vērpēji”). Tomēr pēdējos gados
plašāku vietējās publikas uzmanību piesaistījušas mākslinieka sociālas kritikas
virzienā veidotās performances, kas jau paguvušas iemantot ar skandalozuma
birku apzīmētu popularitāti – lai minam virvēs iekārto puskailo latvju
tautumeitu (“Martiroloģija”, 2017, “MuseumLV”), kas ironiski aicināja reflektēt
par latvisko ciešanu kultu.
Kad pirms četriem
gadiem Artūrs Bērziņš izstādīja darbu ciklu “Tautiskais postromantisms”
(galerija “Bastejs”), plašā sabiedrībā vienaldzīgo nebija. Un tas ir
saprotams – viņa gleznās nacionālu simbolu, latviešu dievību un varoņu
tēlu apveidus bija pieņēmušas vietējās slavenības – Agnese Zeltiņa, Anna
Lieckalniņa, Elita Kļaviņa un Sonora Vaice. Cikla glezna – puskaila
tautumeitas ikona ar brīvas dzīves sludinātājas Ievas Adamss vaibstiem –
šobrīd jau kļuvusi par savdabīgu mākslinieka vizītkarti. Kamēr vieni
klasificēja Bērziņu kā vērtību zaimotāju, citi slavēja par oriģinalitāti.
Savu stilu pats autors
dēvē par “mash-up” (angliski – maisījums). “Sintezēju it kā savstarpēji
nesavienojamas lietas, piemēram, Indijas un Latvijas kultūru, pievienoju kaut
ko no futūrisma.” Izstāde kļuvusi par pirmo posmu ilgākai interesei par
latvisko kultūras mantojumu, balstoties koncepcijā – pastāvēs, kas
pārvērtīsies.
“Pamatā ir ideja par
lietām, kuras turam tradīciju atvilktnēs, bet kuras būtu no turienes jāizvelk
un jādzīvo līdzi laikam. Mūsu tautiskie elementi ir ļoti skaisti, bet svarīgi,
lai tas nepārvēršas par kaut kādu sektantismu. Piemēram “Iļģi”, kurus labprāt
klausos, ir tāda sintēze – gadījums, kad tradīcijas mijiedarbojas ar
radošu aktu. Tas mani iedvesmo – man radošums nav tikai pašizpausme, bet
refleksija, kuras iznākumā maini gan sevi, gan citus.”
2014. gadā izstādes
motīvs bijusi vien radoša pašizpausme, taču cilvēku reakcija raisījusi vēlmi
paskatīties apkārt ar asāku skatu. “Daudzi cilvēki, tostarp arī no kultūras
vides, manu redzējumu nepieņēma, uzskatot to par “svēto govju” zaimošanu. Tas,
ko esmu ieraudzījis mūsu sabiedrībā, ir pretrunā ar Rietumu augsto kultūru,
kuras vērtības ir daudz sarežģītākas, bet mēs tās it kā nemanām. Tomēr
uzskatu – ja kultūras mantojumu pārvērš par reliģisku kultu, tas pārstāj
būt veselīgi. Ja tas notiek, sabiedrībai ir zināmas problēmas.”
Populisma liktenīgās
kārtis
Šobrīd Artūra Bērziņa
kritiskais mākslinieka skats turpina pievērsties mūsdienu sabiedrībai, sociāli
politiskajai videi – tas apspēlē dažādas vērtību iemainīšanas,
manipulācijas ar sabiedrības apziņu un populisma veidus, kas uzpērk prātus
vairumā. Cena, kas jāmaksā katram atsevišķi – Rietumu cilvēka dižā
vientulība. “Šeit ir darbi par to, kas aktuāls šeit un tagad. Mani darbi
vienmēr kaut kādā mērā reflektē sociālo realitāti, un politika ir tās daļa kā
koncentrēta morāle,” komentē autors.
Kā lielizmēra taro
kārtīs, kas simboliski lemj cilvēku un tautu likteņus, jaunākajos Artūra
Bērziņa grafikas darbos rindojas varoņi, kuriem uz labu vai ļaunu ir vērā
ņemama loma šā brīža kolektīvās apziņas (un zemapziņas) noteikšanā un
uzturēšanā. Vien šoreiz teātra, dzeltenās preses un mūzikas zvaigžņu vietā uz
mums noraugās tēli ar pazīstamu sabiedrisko un politisko darboņu iezīmēm.
Kāda reliģiskā ordeņa
svētā veidolā atpazīstam atmodas laika darboņa Daiņa Īvāna vaibstus. “Tāpat kā
savulaik svētais Asīzes Francisks, arī Īvāns nav padevies kārdinājumam un tagad
dzīvo harmonijā ar sevi. Vienīgi Francisks sarunājās ar putniem, bet manā darbā
Īvāns sarunājas ar bitēm un brien Daugavā, kuru savulaik nosargāja,” darbā
redzamo skaidro autors. Tikmēr Īvāna šķietamo ideoloģisko pretinieku Nilu
Ušakovu mākslinieks atainojis kā kājām gaisā “pakārto vīru”, kurš it nemaz nav
līdzīgs pats sev.
Tēli turpina birt
viens pēc otra: latvju pasakās figurējošā sešgalvja velna galvām ir PSKP CK
ģenerālsekretāru sejas, maliņā vīd arī Ļeņina smailā bārdiņa, bet pats
sešgalvis mums māj ar hinduisma iznīcības dieva Šivas daudzajām rokām. “Padomju
Savienība joprojām ir mūsu galvās un mūsu DNS, un ir jāpaiet laikam, lai tas
mainītos,” arī te viņa vīzijai ir gatavs skaidrojums. Zobains vilkatis, fonā
spīdot raženam mēnesim, apvilcis krekliņu, uz kura kirilicā uzšņāpts Abrenes
krieviskais nosaukums – Pitalova, un darba autors neslēpj, ka šis ir
mājiens zināmai partijai, komentējot tās biedru nesen plaši apspriestos sakarus
ar parādu piedziņas uzņēmumiem. Savukārt kārtī “Tiesa” redzamais galvkājis ar
garajiem taustekļiem baisi erotiskā skāvienā sagrābis kailo taisnības dievieti
Temīdu un, pēc mākslinieka teiktā, brutālā veidā iemieso ideju par to, cik ļoti
mafioza valsts ir kļuvusi Latvija.
Raibo likteņa lēmēju
pulku noslēdz Garlībs Merķelis, kurš gluži kā Mozus bibliskā līdzībā norāda
tautai ceļu, pašķirot jūras viļņus. Mākslinieks atklāj, ka šeit reflektējis par
pazīstamo ideju par latviešu tautas septiņiem verdzības gadsimtiem. “Šī ideja
ir reizē mīts un reizē – patiesība. Tā lielā mērā determinē mūsu pašidentifikāciju.
Ja tā būtu citāda, varbūt mūsu lietas ietu citādā gultnē.”
Skujenieks, upuri un
vainīgie
Iespaidīga ir izstādē
redzamā kārts jeb grafika “Vientuļnieks”, kas ataino muskuļotu Atlantu, kurš ar
piepūli virs galvas notur milzu smagumu – zemeslodi jeb skujām vītu apaļu
skudrupūzni. Darba ideju iedvesmojis tēla prototips un modelis – dzejnieks
un padomju sistēmas represētais Knuts Skujenieks, kura vaibstus varam saskatīt
milža sejā.
“Knuts par savu
iekšējo brīvību bija samaksājis ar fizisko nebrīvi, bet principā tieši uz viņa
rēķina pārējie – dzejnieki – varēja dzīvot tālāk. Arī viņš diezgan
kritiski skatās uz daudzām mūsdienu reālijām. Sarunas ar viņu mani
iedvesmojušas gan šai izstādei, gan performancei “Iniciācija” (galerija
“MuseumLV”), kas bija veltīta “čekas maisu” lietai,” komentē Bērziņš.
Skandalozajā
performancē aiz ādai caurdurtiem āķiem gaisā tika pakārts Kangars, kuru miera
sardzē apsargāja puskailas latvju tautumeitas. “Toreiz gribēju ar šiem
lakoniskajiem tēliem pasvītrot vairākus “čekas maisu” lietas aspektus. No
vienas puses, pievērst uzmanību tam, ka ļoti daudzi, tāpat kā Knuts Skujenieks,
ir daudz upurējuši tādēļ, lai paliktu patiesi paši, saglabātu savus morāles
principus, un mēs šos vārdus pat nezinām – viņu maisos nav. Tie, kuri tur
ir, ir gan nelieši, gan salauztie cilvēki. Domāju, ka salauzt cilvēku čeka
toreiz prata labi, jo šajā organizācijā bija savākts viss intelektuālais
potenciāls. Sarežģītākais ir tas, ka šos cilvēkus ir grūti vainot. Esmu
pārliecināts, ka metafiziskā ziņā ir nepieciešams satikties aci pret aci ar
savu pagātni, lai pārvērtētu pagātnes sevi, savu sugu, Latviju. Gluži
sadzīviski – kamēr vārdi ir apslēpti, reālajās darbībās nekas nav
beidzies, un cilvēki, kuri ir maisos, iespējams, joprojām turpina būt kāda
marionetes, jo ir šantažējami. Tas, ka Rokpelnis veica atzīšanās žestu –
cepuri nost, bet diemžēl viņš nepanāca to, kas bija gaidāms, – nekāds
atzīšanās vilnis nesekoja. Knuts Skujenieks bijis pravietisks, sakot –
tas, kurš bijis nebrīvē, ir citāds karavīrs. Kad cilvēku salauž, tas pārsvarā
ir neatgriezeniski.
Kafka teicis, ka
grāmata ir cirvis, kas salauž mūsos ledu, bet mans mērķis ir māksla, kas raisa
katarsi, arī tad, ja tā brīžiem šķērso robežas ārpus mākslas,” skaidro
mākslinieks. “Ja pēc mākslas piedzīvojuma skatītājs staigā mazliet aptaurēts,
tad mērķis ir sasniegts, jo katarsi, pēc Aristoteļa, raisa divi elementi –
vai nu līdzjūtība, kas ir viena no svarīgākajām cilvēka emocijām, vai arī
šausmas. Mums vajag kaut kādu satricinājumu, raugoties uz savu atspulgu
spogulī, citādi kļūstam pārāk pašapmierināti.”
Artūrs Bērziņš (1983),
mākslinieks
* Personālizstādes:
“Dižā vientulība” (2018, “MuseumLV”), “Tautiskais postromantisms” (2014,
galerija “Bastejs”), “Aizmirsto sapņu bode” (2012, Ģertrūdes 110), “Biopanks”
(2011, “Happy Art Museum”), “Iekšās” (2010, galerija “Pegazs”), “Coca-ine from
LV” (2009, galerija “Pegazs”).
* Albuma
“Cryptoriana – The Seductiveness of Decay” vāciņš un bukleta mākslas darbi
grupai “Cradle of Filth”, 2017.