Work
Mistērija. Oktobris, 2013, #10
TANGO TRIJATĀ
Viņas: MĀKSLA un SABIEDRĪBA.
Viņš: ARTŪRS BĒRZIŅŠ -- talantīgs, mīlēts un pelts, intelektuāļu vidū ļoti populārs gleznotājs, rakstnieks, režisors, scenārists. Kādas viņa talanta šķautnes iezaigosies rīt, to zina vienīgi Dievs.
– Man katra
diena jādzīvo kā pēdējā. Es nevaru atļauties atlikt apziņā dzimstošu tēlu vai
idejas realizēšanu uz rītdienu, nākamo nedēļu vai citu gadu. Un šajā situācijā
es jūtos laimīgs -- kā mākslinieks.
Strādāju pie
jauna cikla, kurš konceptuāli ir krasi atšķirīgs no iepriekšējiem. Vērojot
mūsdienu reālijas, pēdējā laikā galvā rodas daudz saspringtu domu. Par mūsu
tautas garu, tagadni un vēsturi, par saknēm, par tautas kolektīvo bezapziņu un
tās tēliem – Laimdotām, Spīdolām, Kurbadiem, Kangariem, kuri nav tikai teiku
tēli. Viņi ir dzīvi. Cauri gadsimtiem -- dzīvi. Viņu aktīvā klātbūtne
asociatīvi izjūtama mūsu vidū tieši šodienā. Kaut kas notiek, kaut kāda ar
simulakriem aizplīvurotā, rēgainā fronte, kurā, mums pašiem nemanot, esam visi iesaistīti.
Ir sajūta, ka šis ir laiks, kuru nedrīkstam palaist garām. Nesen lasīju
lieliska režisora, bet arī liela pesimista Viestura Kairiša pārdomas par to,
vai Latvijā vispār kaut kas ir noticis latviešu pašu gribas dēļ. Kā piemērs
bija minēta neatkarības atgūšana nevis pateicoties sev, bet mēs pasaules
notikumu kontekstā -- Dziesmotā revolūcija esot skaista, bet vai tā ir kaut ko
ietekmējusi? Atvainojiet, bet ar tādu ņergas nostāju latvieši arī ar visu
pasaules notikumu kontekstu ne pie kādas brīvības netiktu. Vai kāds tobrīd
pamanītu Latviju un tās vēlmi pēc neatkarības, ja īstajā brīdī mēs paši
neatgādinātu par sevi? „Pa ceļam aizejot” ir viena no manām mīļākajām latviešu
filmām. Tā apbur ar savu pieaugušo pasaules bezcerības poetizēto garu, bet uzskatu,
ka dzīvē, kas mums ir šeit un tagad, ir jācīnās, jādara darāmais, savādāk nekas
arī nebūs. (Pat pasīvie un pasaulīgo noliedzošie budisti ir cīnītāji, kas dara
neaptverami smagu darbu – izlekšana no Sansaras rata un Nirvānas sasniegšana
nenotiek tāpat vien, meditācija kā cīņa ar sava prāta darbību, atsacīšanās no
sevis kā cīņa ar ego – reti kurš to spētu.) Varētu teikt, latvieši ir ravētāju
tauta. Jā, ravēšana ir ilgstošs, pacietību prasošs process. Arī ravēšana
politiskajā dzīvē. Bet ja neravēsim mēs, sēžot poētiskajā nolieguma pozā, tad
ravēs kangari un viņu saimnieki. Nu, lūk, atkal simboli. Man šķiet, simboli un
zīmes ir vispateicīgākie rīki, ar ko noķert būtību, kopskatu. Un pie tam
nepārvērsties par reflektējamās rosīšanās sastāvdaļu. Šajā ziņā man paveicies,
ka esmu mākslinieks.
-- Kangari?
-- Kaut arī
intuitīvi, bet visai skaidri es redzu viņu apveidus aiz simulakru greizajiem
spoguļiem. Bet man ir savi instrumenti, savi uzdevumi, es esmu mākslinieks,
nevis politiskais analītiķis, kurš var tos apveidus „fiziski preparēt”, jo pats
ir iesaistīts notiekošajos procesos un eksistē šo kategoriju realitātes plaknē.
Mani vienmēr
saistījis Karls Gustavs Jungs, kas nonāca pie kolektīvās bezapziņas teorijas
pēc dažādu tautu folkloras pētījumu ekspedīcijām ap pasauli. Viņš atklāja, ka
dažādos kontinentos joprojām atrautajām no apkārtējās pasaules ciltīm saskan
daudzi simboli, teiku motīvi, ticējumi, paražas. No tā Jungs secināja, ka visus
cilvēkus vieno kopējā kolektīvā bezapziņa. Mani šis atzinums ļoti ietekmēja. Un
radās darbi, kuros viena no šķautnēm ir latviešu folklora -- tikai no
neparastāka skatpunkta nekā pieņemts redzēt -- un citu kultūru motīvu paralēļu
analīze. Piemēram, baltu misticisms hinduisma kontekstā.
-- Šis motīvs ir
redzams pirmajā cikla darbā „Māra”.
-- Jā. Ieva
Adamss reprezentē mūsu dievības Māras un indiešu dievietes Mari transcendento
sajaukumu. Hinduismā to dievību it kā sauc Parvatī, bet es atradu, ka Indijas
dienvidu daļā šo pašu dievību sauc par Mari. Ir tāda problēma, ka pa vidu vēl
maisās tā vampīriskā dievība Mara, ilūziju un nāves dieve, bet tur nekādu tiešu
sakaru nav. Latviešu Mārai tuva ir Parvatī. Mūsu Māra ir zemes aizgādne,
cilvēka dzimšanas, dzīves rituma un nāves aizbildne, atbildīgā par visu dzīvo.
Tai ir ļoti daudz kas kopīgs ar indiešu Parvatī, kuru vairāk gan uztver kā
māti. Abas ļoti labi saderas. Un zizlis Ievas (Māras) rokā ir stilizēta Jumja
zīme. Kaut kur lasīju, ka arī protohinduismā tas nozīmējot to pašu ko mums –
dvīņus, dubultību. Kā latviešiem -- sadalītā vārpa, divi augļi no vienas
saknes, īsi sakot, auglība. Tas ir, šī jau sen klīstošā polemika par
indoeiropiešu saknēm man nav pašmērķis, bet izmantot to kā lielisku instrumentu
ļauj daudzi mīti un fakti. Par ģenētikas rezultātiem, kuros latviešiem uz 40% dominē R1a halogrupa. Tās saknes nāk
pārsvarā no Indijas. Par visiem kopīgajiem sanskrita vārdiem, piemēram: garīgs
-- garigas, dvēsele -- dvesele, Dieva māja -- Deva maya, sakta -- sukti, drēbe
-- drapa, kurpe -- kurpa utt. Latviešu pagānisms pirms kristiešu invāzijas pēc
būtības ir bijis protohinduisms, kurš dažviet it kā ir noturējies līdz pat 17.
gadsimtam. Ļoti skaidri to var redzēt Lielvārdes jostā, kurai es pievērsu
uzmanību, lasot matemātikas doktora Andra Buiķa grāmatu „Vai mēs esam tie, kas
patiesībā esam.”
-- Josta ir
enerģētiski raksti, tā ir bezgalīgi sena un tajā teikts, ka mūsu liktenis nekad
nebūs Zemes liktenis, bet vienmēr kosmosa un debesu liktenis. Ar piebildi, ja
paliksim pie Dieva.
-- Jā, jā! Tieši tā. Lasīju, kā savulaik Tibetas dziednieku mācekle, vācu mistiķe Dina Rīsa, ieraugot Lielvārdes jostas zīmes, bija sajūsmināta par milzīgo informācijas blāķi, kas iekļauts šajā jostā. Viņas interpretācijā tur bija viss juku jukām – Sīriuss, Šambala, Ākaša, DNS un RNS šūnu kodi… Interesanti. Ļoti.
-- Ja paralēles ar Indiju ir tikai instruments, tad kāds ir galamērķis?
-- Jā, mani tas interesē kā materiāls postmodernajām spēlēm ar metaforām un alūzijām. Es šajā formā nesaskatu tautas egregoru vai latvisko garu pašu par sevi, bet saskatu instrumentu, ar kuru operēt šī gara atveidu meklējumos.
-- Latviskais gars vai tautas egregors – kāds ir jūsu redzējums par to?
-- Latviskais gars. Abstrakts jēdziens, kurš katram nozīmē kaut ko savu. Garīgs mantojums ir dainas. Tajās ar apbrīnojamu labsirdīgumu viss uzrakstīts ar melnu uz balta, kā Bībeles baušļi. Ja runā par gara metafiziku kā mentalitāti (pievērsim acis uz šī kritērija nedrošumu dēļ tā mainīguma ārējo apstākļu maiņas rezultātā), tad šeit uzreiz prātā nāk Rainis -- tu esi tik liels, cik liela ir tava griba. Tam ir ļoti aktuāla vieta tēmā – brīvības mīlestība, spēja pārvarēt nastu, paveikt darāmo. Mūsdienās parasti ar vārdu „egregors” apzīmē tādu kā metafizisko banku, kurā mēs visi ieguldām savu enerģiju, kad apzināti vai neapzināti veltām to noteiktam mērķim vai kaislei. Summā tā enerģija pieņemas spēkā, pārvēršas par reālu, kaut arī netaustāmu, visus ieguldītājus vienojošo enerģētisko struktūru ar savu gribu. Jo vairāk ieguldītāju noteiktam mērķim, jo spēcīgāks ir konkrētais egregors. Iedomājamies, cik titānisks varētu būt naudas vai varas egregors! Nu lūk, Alises Beilijas interpretācijā tautas (mūsu gadījumā -- latviskais) gars ir enerģija, kas nosaka mentalitāti un iekšējo mērķi, uz kuru reaģē tautas egregors – kā nācijas personība. Šai enerģijai ir septiņi stari. Pirmais -- Gribas Stars, kurš ir saskanīgs ar Raiņa nīčeānismu un dievu Pērkonu. Kā jau minēju, arī Jungam bija pamatīga teorija par tautisko identitāti, kura padara neviennozīmīgu uzskatu, ka patriotisms ir tikai instruments, ar kura palīdzību pie varas esošie skalo tautai smadzenes, lai varētu to pārvaldīt, manipulējot caur cilvēku cēlajiem nodomiem. Bet tā jau ir cita tēma. Lielajos vilcienos tautas metafizika ir tā sfēra, kurā ar tiešajiem vārdiem labāk neoperēt – tā ir kā trausls arheoloģisks atradums, kurš turklāt maina formu atkarībā no laika un apstākļiem. Un to ir jāizdabū no fosilijas – nevis ar lāpstu, bet ar speciālām otiņām. Mans instruments ir māksla, alegorija, skatiens no nepierasta leņķa uz it kā pierastām, bet mūždien aktuālām lietām – lai tās var novērtēt pienācīgi, ieraugot jaunā gaismā.
-- Jūs minējāt nepierasto leņķi. Kāpēc Māras lomā tieši Ieva Adamss?
-- To daudzi jautājuši. Ieva vizuāli nav tipisks Latvju zeltainās jumpravas prototips. Bet es esmu tāls no etnonacionālām idejām. Domāju, zemapziņā tajā brīdī man gribējās aiziet no stereotipiem. Galvenais -- Ievas sievišķīgā harisma, kura piemīt viņai kā personībai, un iekšējais spēks, kas, pēc manām domām, pilnīgi atbilst latviskajam garam. Tas, kas ir nepieciešams tautas egregoram. Un plus, protams, Ieva ir patiesi skaista sieviete.
-- Vai ir kāds šī motīva iedvesmas avots no mākslas vides, ārpus sociālā vai vēsturiskā konteksta?
-- Lasot dažādas teorijas par izeju no postmodernisma strupceļa, es uzrāvos uz tādu virzienu, kā etnofutūrisms, kura principus daži izmisušie teorētiķi mēģina ielikt savas post-postmodernisma izpratnes pamatos. Etnofutūrisms ir dzirkstele, kas izšķiļas kultūrā, saskaroties diviem tās būtības poliem. No vienas puses -- tautai vislielākajā mērā piemītošie un visraksturīgākie priekšstati, no otras – pasaules visjaunākās, vismodernākās izpausmes. Etnofutūrisma knifā neko jaunu un atšķirīgu no postmodernisma pamatkategorijām es nesaskatīju, bet pats nosaukums mani piesaistīja. Etniska, tas ir kaut kas no saknēm, no pagātnes, futūrisms -- skaidrs, tas domāts kā mākslas virziens. Bet to var pieņemt arī kā nākotni. Ja paskatās uz tādām mūsu pasaules reālijām: ķīniešiem -- 5000 gadu vēsture, amerikāņiem – brīvība, visiem kaut kādas idejas. Bet mums? Kaut kā neiet … Vajadzētu KAUT KO, uz ko virzīties. Sākt domāt un saprast, kāpēc mēs esam šajā zemē? Tieši šajā! Nedomāju, ka tā ir nejaušība.
-- Bet daļa sabiedrības jūsu gleznu uztvēra negatīvi. Kāpēc?
-- Domāju, vainīga cilvēku vispārējā neapmierinātība. Gan sociālie apstākļi, gan, kā teiktu Buda, cilvēka daba -- ja tu sevi apzinies, tu apriori esi nolemts ciešanām. Bet patērētāju kultūra mums iestāsta pretējo – cauri reklāmas klipiem un glancētajiem žurnāliem tā uzspiež veiksmes šablonus, tālus no realitātes: tev ir jābūt tādam, kā šie laimīgie ļaudis, tu esi to pelnījis utt. Cilvēki jūtas piečakarēti, jo viņu dzīve atšķiras no glancētajiem žurnāliem. Un tad daļa ļaužu, kas neseko līdzi procesiem, kas iet tiem cauri – šī daļa meklē savu ciešanu iemeslus ārpusē, meklē inkarnējumus savai neapmierinātībai. Padod kaut vismazāko impulsu un, ja nav izpratnes, nav redzējuma plašuma, sākas raganu medības. Visiem ir slikti un tāpēc, ka viņiem visiem ir slikti, tiek meklēti vainīgie. Es domāju, lielākai sabiedrības daļai ar uztveri un izpratni viss kārtībā, bet ne jau viņi nonāk prožektoru gaismā – dzird tieši tos negatīvos klaigātājus, un kopskatā paliek maldīga sajūta, ka viņu ir vairākums.
-- Jūsu darbi jau guvuši starptautisku atzinību. Ņujorkas žurnāls Weirdworm ierindojis jūs pasaules dīvaināko mākslinieku pirmajā desmitniekā. Esat kļuvis par senti-kiča virziena pamatlicēju. Latvijā jūs salīdzina ar savulaik slaveno, nenoliedzami savdabīgo Kārli Padegu.
-- Ap šo Ievas Adamss portretu izcēlās sevišķi negatīva reakcija. Man pārmet ķecerību, saka -- tā ir latviskuma zaimošana. Dziļākajā būtībā es sevi uzskatu par kristieti (ne reliģiskajā, bet teoloģiski filozofiskajā ziņā), bet šajā darbā ar simbolu starpniecību gribēju tvert tautas zemapziņu vēl pirms kristiešu laikiem.
-- Runāsim atklāti, visas nelaimes slēpās apstāklī, ka sievietei tautas tērpā atkailināta viena krūts.
-- Tieši tā. Šajā darbā krūts simbolizē mātišķumu. Sākumskicē sieviete bija kreklā, bet darba procesā ideja mainījās: tas ir simbols, kas uzsver tieši šo mātišķo lomu, jo savā ciklā Latviju domāju prezentēt tieši kā sievieti. Bet tautas tērps jau nāk no pagānisma laikiem, pirms kristīgās ticības ieviešanas. Tajā pasaulē ir pavisam citas kategorijas! Un tad, kad mēģina vienās kategorijās stāstīt par ķecerību – , t. i., jēdzienu no citām kategorijām, man šķiet, ka šiem cilvēkiem par šo jautājumu vispār nav nekādas kompetences. Palasītu šie ļaudis kaut kādus dievturu rakstus par senlatviešu rituāliem -- domāju, kādam būtu pamatīgs kultūršoks.
-- Asociācija ar mūziku: vienu no visu laiku pasaules mūzikas pērlēm Verdi operu „Traviata” pirmizrādē izsvilpa! Galvenā varone -- kurtizāne! Nekas tāds vēl nebija piedzīvots. Cilvēku aprobežotais prāts diemžēl nav mainījies arī 21. gadu simtenī. Jums jāaprod ar domu, ka ļoti talantīgs cilvēks, kurš izceļas no pūļa, kādās aprindās vienmēr bijis nesaprasts. Iespējams, tāds ir jūsu liktenis. Arī tāds.
-- Jā, ar šo darbu tas īpaši uzvirmoja. Bet tā ir tikai forma, radošais pamats, uz kā meklēju izpausmi. Man šķiet, ka šī sektantiskā attieksme pret Latvijas simboliem nav veselīga. Tāpēc man gribētos to ar putekļiem klāto simboliku izvilkt no skapja, kārtīgi nopurināt un atdzīvināt, lai funkcionē mākslā šodien, šeit un tagad. Tā ir kopējā iezīme abiem cikliem – tie būs divi, divas gleznu sērijas. Skaista tēma, vai ne? Gan no estētiskā, gan no metafiziskā aspekta – spriežot kaut vai pēc dainu vēstījuma.
-- Kā, jūsuprāt, māksla funkcionē no metafiziskā aspekta?
-- Man tuvs Aristoteļa apgalvojums no traktāta „Poētika”, ka mākslas augstākais mērķis -- izsaukt līdzjūtību. Tam nekādā gadījumā nav jābūt kaut kam šokējošam, depresīvam vai tukši skaistam, jo tad tam nebūs dziļuma. Tas ir vesels komplekss, kas sevī ietver emociju pretpolus. Es joprojām meklēju savu attīstības ceļu – simbolisma izpausmes caur postmodernismu, akadēmisma estētika caur modernām tehnoloģijām. Personīgi pašu mani saista tieši dramatiskā, katarsiskā māksla. Mīļākais skaņdarbs -- „Lakrimoza” no Mocarta „Rekviēma”. Savukārt kino, literatūrā vai teātrī – grieķu dramaturģijas pamatprincipi. Mani velk uz dramatismu. Augstākā mākslas izpausme ir tad, kad tā izrauj no tevis laukā katarsi. Ārsti mums ārstē fizisku miesu, protams, caur sāpēm. Psihologi un filozofi – mūsu apziņu, prātu. Garīdznieki un mācītāji – garu. Bet māksla ceļ uz augšu tieši caur dvēseles kairinājumu. Laikmetīgajā mākslā ar konceptuālisma dominēšanu tieši šī funkcija arvien vairāk atkāpjas, pievēršoties prātam, intelektuālā diskursa spēles līmenī. Tas ir ļoti labi, elitāri, bet, manā redzējumā, tā nevar būt primārā mākslas funkcija, ir vajadzīga alternatīva. Līdz ar to viens no iemesliem, kādēļ mēģinu pa savam integrēt postmodernismā klasiskās mākslas funkcijas, ir tas, ka tās tēmē emocionālajā sfērā. Vispirms jāatrod ideja, caur kuru savus mākslinieciskos principus vari realizēt.
-- Kas būs rīt?
-- Rīt būs atkal jauna diena… Nezinu. Meklē visi. Kāpēc, lai kļūtu slaveni, daudzi no Latvijas brauc prom? Zeme, kolektīvā zemapziņa, talants, talantīga zeme… Bet talanti bieži vien te nespēj realizēties. Jo vairāk cilvēkos būs pašapziņas un vēlēšanās atrast un sasniegt savu mērķi, jo vairāk izredžu, ka šeit kaut kas virzīsies uz priekšu.
-- Šis jautājums nodarbina arī mani. Kāpēc, piemēram, pieminekli latviešu baletdejotājam Mārim Liepam veidoja igauņu tēlnieki! Lai gan arī citviet pasaulē konkurence vienmēr bijusi liela. Jūs esat apņēmies augšā celt mūsu senās vērtības.
-- (Smaidot.) Jā, ar viltīgiem paņēmieniem.
-- Turklāt ļoti dažādiem līdzekļiem. Arī grāmatu vāku noformējumi: Roberta Holdstoka fantāzijas romānam „Mitago mežs”, Stīvena Kinga „Kerijai” , konkursa “Sapņu laiks” stāstiem. Esat piedalījies daudzās izstādēs, mākslas projektos, festivālos. Cik tas jums ikdienā ņem spēkus, cik dod klāt?
-- Kā piemēru var minēt manu pirmo un pagaidām vienīgo spēlfilmu „Strupceļš” ar Aneti Saulīti un Kasparu Zāli galvenajās lomās. Caur scenāriju un filmas režiju centos risināt man tobrīd aktuālos jautājumus -- kā psihoterapijas seansā, tikai caur mākslu. Ir pat termins – simptomātiskā māksla. Rezultātā pēc visas tās enerģētikas rekonstrukcijas filmas tēlos un kopējā darba stresa uznāca neiroze, panikas lēkmes, kas man izraisīja sirdslēkmes. Tagad cenšos ar to enerģētiku apieties akurātāk. Taupīt. Jundīt augšā nevis kaut kādu iekšējo mortido, bet vitālo enerģiju. Un šie jaunie darbi, man liekas, ir tieši no tās vitālās puses.
-- Jums ir visai neparasts dzīvesstāsts. Pirmā netiešā asociācija – ar Kembridžas ģēniju Stīvenu Hokingu, kurš visā pasaulē uzskatīts par spožāko fiziķi pēc Einšteina un kura dzīve pilna paradoksiem -- sākums var būt beigas, tieši smagi apstākļi var iet rokrokā ar laimi, tukša telpa nebūt nav tukša, melnie caurumi nav melni.
-- Interesanti, nekad nebiju iepriekš iedomājies par iespējamajām paralēlēm ar Stīvenu Hokingu.
-- No 20 gadu vecuma viņa fiziskais stāvoklis arvien pasliktinājies. Stīvens saslima ar retu, neārstējamu slimību -- amiotropo letarālo sklerozi. Ārstu diagnoze: Hokings nodzīvos augstākais līdz 30 gadiem. Šobrīd viņam ir 71! Lai arī piekalts ratiņkrēslam, nespēj ne rakstīt, ne ēst, ne runāt, komunicē vienīgi ar speciāli uzrīkota datora palīdzību, ir tiešs apliecinājums, ka ne zinātnē, ne dzīvē bieži nenotiek tas, kam, pēc visa spriežot, vajadzētu notikt. Cilvēks, kura izskats iedveš žēlumu, smejoties aizved mūs līdz turienei, kur būtu jābūt Laika un Telpas robežai, bet izrādās, ka šīs robežas tur nemaz nav.
-- Tik tiešām spilgta Likteņa izpausme.
-- Vai līdzīgi nav arī ar mākslu? Kurš apņemsies novilkt šo robežu? Vai mēs zinām Dieva plānus? Varam tikai minēt, ka, apveltot kādu ar virstalantu, lai tam būtu lemts izpausties maksimāli, dzīves svaros ir likti ļoti nevienādi atsvari…Īstenībā jebkuram no mums ik diena, ik stunda, ik minūte var būt pēdējā.
-- Esmu dzimis Rīgā, 1983. gada 20. Aprīlī, ar iedzimtu sirdskaiti: plaušu artērijas un aortas transpozīcija, plaušu artērijas stenoze, kopējais kambaris. Ar iedzimto sirdskaiti, kura man bija, manai dzīvei bija jāapstājas deviņdesmito gadu vidū. 1986. gadā centrālajā Bakuļjeva kardioloģijas institūta ārsti Maskavā paziņoja, ka nav ne mazākās cerības, ka līdz fatāla rezultāta iestāšanās brīdim kardioloģija Padomju Savienībā sasniegs tādu līmeni, lai mēģināt kaut kā palīdzēt -- šāda veida kombinētā tipa iedzimtās sirdskaites vismaz tuvākajos 15 gados nu noteikti neoperēs. Un vecākiem vajadzētu domāt par jaunu bērnu.
-- Vēl viena analoģija. -- Septiņu gadu vecumā medicīnas doktors, akadēmiķis Henrika Grigalinovičs saslima ar bērnu trieku, bija paralizēts no kakla līdz kāju pirkstiem, arī viņa tēvam teica, ka puisītis ilgi nedzīvos, lai gādā citu dēlu. Bērns to dzirdēja un no sirds lūdza Dievu, lai palīdz tikt uz kājām, solot, ja izveseļosies, personīgās dzīves viņam nebūs, tā būs veltīta medicīnai. Un, lūk, desmit gadu vecumā zēns no jauna mācījās rāpot! Savu zinātnisko darbību, kā Dievam apsolījis, Grigalinoviča kungs veltījis vēža problēmas risināšanai. Kā bija ar jums, pats sajutāt, ka esat no citiem atšķirīgs?
-- Tā vienkārši bija mana realitāte, citu nezināju. Nedauzījos ar citiem puikām pa sētu, mierīgi sēdēju mājās un zīmēju. Mans vectēvs, Semjons Jevdajevs bija gleznotājs un, kad biju vēl zīdainis, esot vērojis, kā es raugos uz lietām, pēc tam pateicis -- ģimenē beidzot piedzimis mākslinieks! Viņš mani arī tajā gultnē ievirzīja. Līdz skolai sazīmēju neskaitāmus darbus. Vecāki gan šķībi skatījās, ka jau tik mazos gados zīmēju visādus krucifiksus un galvaskausus.
-- Redzējāt zīmīgus sapņus, vīzijas?
-- Sapņi bija, joprojām tos atceros. Kaut kādi ķēmi, ar šķērēm roku vietā, tualetes būdiņa, kas skrēja pakaļ… Bet tam par iemeslu varēja būt arī skābekļa trūkums un psiholoģiskās traumas, ko gādāja padomju laika kategorisms slimnīcās. Bet tēlu bija daudz. Vārdu sakot, 1991. gadā mani operēja Amerikā. Tēva bijušo kolēģu ģimene, aizbraukusi uz ASV, nejauši satika viesos ķirurgu no Deboras labdarības hospitāļa Ņūdžersijas štatā. Šajā sarunā par viskautko viņi ieminējās, kā reiz Tbilisi klīnikā operācijas laikā nodzisa gaisma. Dažreiz joka pēc salīdzinu to ar „Meistarā un Margaritā” Volanda izteikto liktenīgo, predestinējošo frāzi „...tāpēc, ka Annuška jau ir izlējusi eļļu.” Sakarā ar Tbilisi atgadījuma pieminēšanu diskusija attīstījās medicīnas virzienā, līdz tiku pieminēts arī es. Un šis Amerikas mediķis no Deboras Labdarības hospitāļa Ņūdžersijas štatā tēva kolēģim pastāstījis par ASV pilsoņu labdarības programmu -- atbalsta finansējumu, ko piešķir arī no PSRS nākušo bērnu operācijām. Amerikā iedzimto sirdskaišu līmenis jau bija samazinājies, viņi tagad varēja sākt palīdzēt citiem. Un kolēģis to momentāni paziņoja manam tēvam.
-- Liktenis.
-- Jā, ar savu pieredzi man grūti neticēt Liktenim. Un atliek cerēt, ka Liktenis joprojām tic man. Līdz tam gan bija ļoti gara padomju birokrātisko procedūru virkne. PSRS tajā laikā jau varēja izbraukt uz ārzemēm, bet biļešu cenas vēl nebija uzlēkušas nepieejamos augstumos. Taču jau pirms aizbraukšanas sen pasūtītās biļetes vēl nebija nonākušas Rīgā un tēvs pēdējā brīdī, piektdienā, aizmetās uz Maskavu un tomēr izsita ārpuskārtas biļetes -- paradoksāli, bet tās toreiz varēja parakstīt tikai Padomju Savienības Civilās aviācijas ministra vietnieks. Un galu galā arī šeit bija sarežģījums -- manā biļetē bija ieviesusies kļūda, tomēr, paldies Dievam, to atklājām vēl Rīgā. Šis stāsts ir ļoti komplicēts un stāstīt var ilgi -- bija ļoti daudz sakritību, šķēršļu un risinājumu Deus ex machina stilā, lai viss notiktu tā, kā tas notika. 1991. gada 16. jūlijā pamodos Deboras Sirds un plaušu centrā. Vēlāk uzzināju, ka arī Amerikas apstākļiem šī bijusi ļoti sarežģīta, kombinēta tipa operācija. Latvijā laikam joprojām esmu vienīgais, kuram četru sirds kambaru vietā ir divi. Ja šie notikumi savirknējas šādā garā ķēdē, tad tam acīmredzot ir sava jēga un man -- sava vieta tajā. Tā kā vielas pārdomām par transcendentālo man jau sen ir pietiekamā daudzumā un izvēršu tās arī savā daiļradē, jo arī tas ir cīņas lauks, kurā risinās manas iekšējās lielās un mazās cīņas.
-- Grūti to pat aptvert. Tajā pašā laikā jums pieder arī vārdi: „Mana sirds ir stiprāka nekā mans prāts.”
-- Ko lai saka – vienkārši pārāk bieži sanāk uzklausīt sirds balsi, noignorējot saprātu. Problēmu no tā bijis pietiekoši daudz.
-- Kam ticat? Kādas vērtības godā turat?
-- Ļoti klasiski, bez psihoanalītiskās „super-ego” atmaskošanas un pārējā intelektuālā nihilisma: līdzjūtība, sirdsapziņa, cēlsirdība, spēja mīlēt, tolerance, patiesīgums (neliekuļotība), uzticība, dzīvesgudrība, dabiskums, līdzsvars.
Budisms, ar kuru pēdējos gadus esmu ļoti aizrāvies, šķiet interesanrs, jo apšauba ne tikai visu apkārt, bet arī pašu apšaubītāju. Un budisms izklausās pārliecinošs, jo neko nesola, pareizāk -- sola „neko”. Saliekot to kopā ar fenomenoloģijas filozofiju, kas mani jau sen aizrāvusi, sanāk aizraujoši kvadrātā. Bet tas neatvieglo dzīvi šeit un tagad, jo kļūt par budu (apskaidroto) un izlēkt no Sansaras rata nebūtībā mūsdienu cilvēkam nav tas pats, kas bijis Gautamas laikos. Un karma budismā mani sasprindzina ar savu mehānisko automātismu – ko sēsi, to pļausi. Bez kompromisiem. Kristietībā ir iespēja uz amnestiju, tajā ir augstākā žēlsirdība, dzīvība iekšējā dialogā. Un tajā ir jēga mērķiem šeit un tagad. Vienkārši jāatceras, ka Jauno Derību ir pārrakstījuši un pārveidojuši neskaitāmas reizes – sākumā, lai integrētu kristietību Romas Impērijas interesēs, tad pašas baznīcas merkantilajās interesēs un tā tālāk. Tā kā šeit nav viegli, bet patverties no pasaules bezjēdzīguma un atrast būtisko katram priekš sevis tur noteikti var. Galvenais – nemeklēt apkārt nelabo, bet meklēt apkārt cēlo un gaišo – jo tas, ko tu saskati apkārt, nosaka un veido tavu būtību. Un neaizmirst, ka mūsu pamatinstinkti – izdzīvošanas, varas un vairošanās instinkts – ir dabas izpausme mūsos, pateicoties tiem cilvēce un visa pārējā dzīvība vēl eksistē šajā pasaulē. Tie nav amorāli paši par sevi, tos par tādiem mūsu apziņā pataisījuši varaskārie cilvēki -- caur baznīcu, caur citām kultūras izpausmēm -- , lai liktu mums justies vainīgiem par to, kas mēs esam. Un varētu manipulēt ar mums. Instinkti ir, un kultūra ir – viņi iet pretrunā, bet ja mēs apzināmies procesus sevī un ap mums, sekojam līdzi notiekošajam iekšā, domāju, var tiekties pie augstajiem garīgajiem apvāršņiem un turklāt nesajukt prātā. Tā kā, neskatoties uz manu kritisko attieksmi pret kristietības dogmatisko izpausmi, man, vienalga, visvairāk simpatizē pats Kristus tēls. Viņa vēstījumā, manuprāt, ir augstākās kvantu fizikas princips. Diferencējies mūsos, Dievs ir Viens.
Vislakoniskāk un spēcīgāk, manuprāt, skan šī te lūgšana, kurai pirmoreiz pievērsu uzmanību Kurta Vonnegūta grāmatā „Lopkautuve Nr. 5”:
„Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.”
-- Paldies, Artūr. Lai VIŅŠ jums stāv klāt un palīdz.
Lia Guļevska