Misterija 2014 08 - Dullā Daukas atgriešanās jeb Horizonta meklētāji


Mistērija 2014 08

Dullā Daukas atgriešanās

jeb

Horizonta meklētāji – ADRIĀNA, ARTŪRS, ARTIS

 

ADRIĀNA VĪGNERE. Gleznotāja. 2013. gada pavasari Kalnciema Kvartāla galerijā vienlaicīgi notika viņas gleznu izstādes un grāmatas "Nekas un Horizonta meklētāji", veltīta viņas mammai Aijai un visiem Adriānas Horizonta meklēšanas skolotājiem, atvēršana. Adriānas tēvs ir komponists Ivars Vīgners, bet vectēvi – Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis un dirģents Leonīds Vīgners.

 

ARTŪRS BĒRZIŅŠ. Gleznotājs, režisors, vizuālās komunikācijas mākslinieks un mūziķis. Šovasar galerijā "Bastejs" bija skatāms viņa jauno darbu cikls "Tautiskais postromantisms", izraisot dzīvu interesi un, kā nereti ar Artūra darbiem, arī polemiku.

 

ARTIS GĀGA. Saksofonists, komponists, aranžētājs, absolvējis Latvijas Mūzikas akadēmiju, savu talantu izkopis arī Parīzē, Luksemburgā un Ņujorkā. Vairākkārtējs Latvijas mūzikas ierakstu Gada Balvas ieguvējs. Mūziķis piedalās arī dažādos Labdarības pasākumos.

 

 

- Mēs visi dzīvojam vienā laikā. Ir lietas, ko uztveram līdzīgi, ir, kur mūsu uzskati atšķirsies, kaut kas mums traucē, kaut kas sajūsmina un palīdz. Kā jūs, jauni, talantīgi cilvēki, jūtaties šobrīd Latvijā, pasaulē? Kā jums patīk šis laiks, kurā Dievs jūs atsūtījis uz mūsu planētu?

ADRIĀNA: Jaunais laiks jau vienmēr nes pārmaiņas. Un šīs pārmaiņas ne visiem uzreiz patīk, ne vienmēr tās pieņem. Cilvēkam jau ir vēlme iesakņoties savā, labi pazīstamajā vidē, pārmaiņās ne vienmēr ir viegli pārtransformēties. Bet, kā teicis Rainis, pastāvēs, kas pārvērtīsies. Man būtiski šķiet mainīties nevis pielāgošanās nozīmē, kas eksistencei arī ir nepieciešams, bet mainīties, nezaudējot savu būtību. Un, kā teicis arī mans vectēvs Eduards Smiļģis un mana mamma, - māksliniekam svarīga ir patiesība. Būt patiesam un mākslā paust to, kas pašam ir svarīgs. Tā ir vērtība, ko esmu ieguvusi no savas ģimenes. Cilvēkam ir ļoti svarīgi būt atklātam, bet tas prasa arī būt drosmīgam, būt gatavam uz pretreakciju. Pirms sāku gleznot, man ir svarīgi būt pēc iespējas garīgi attīrītai, brīvai no tobrīd nevajadzīgā, lai varu koncentrēties uz savu ideju, savu mērķi. Man palīdz no vectēva, mammas tēta, mantotā katoļticība, ko ļoti cienu un atzīstu kā pārredzamāko ceļu pie Dieva un kura man lielā mērā ir veidojusi izpratni par eksistences vērtībām un mūžību. Gleznošana parāda dvēseli kā spogulī, atklāj reizēm to, par ko nemaz neaizdomājos vai negribu aizdomāties. Emocijas jau paliek un tās dažreiz ir pretrunīgas. Tāpēc, zīmējot skices, es savas domas un darba pamatkoncepciju mēdzu vakaros vienkārši pierakstīt. Rakstīšana man palīdz sakārtot domas, izslīpēt ideju.

Reizēm mēdz būt arī tā - tāda interesanta sajūta, it kā kāds paņēmis tavu roku un vadītu. Šos brīžus es uzskatu par Dieva dāvanu.

Mammas tētis teica, ka "cilvēkam atvēlētais laiks šeit ir nieks pret Mūžību". Līdz ar to nav arī vērts pārāk daudz satraukties, bet mēģināt nodzīvot dzīvi tik labi, cik vari.

-    Kā tu to domā?

ADRIANA: Būt māksliniekam, kā zināms, ne vienmēr nozīmē eksistenciālu komfortu. Manuprāt, mākslas jēga ir garīgajā nozīmē. Tas pierāda, ka māksliniekam ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību savai garīgajai domu, sirds telpai. Esmu to mācījusies no daudziem glezniecības ģēnijiem, piemēram, Mikelandželo... Ļoti svarīga Svētā Siksta kapelā ir viņa Pasaules ikona, kas pierāda, kā mākslinieks uztvēris eksistences būtības dziļāko jēgu, - kas ir Zeme un kas ir Mūžība. To nevar noliegt pat tie, kas to vēlētos.

-   Artūrs teica, ka dzīve uz šīs zemes katram ir dota vienā eksemplārā. Lai justos brīvs un šo dzīvi baudītu pilnasinīgi, jāsamierinās, ka esi šeit kā viesis...

ARTŪRS: Pēc būtības varu Adriānai piekrist. Un piebilst, ka cauri gadsimtiem iet divi mākslas modeļi. Pielāgošanās māksla - konsumeriskais meinstrīms, kuru turklāt sauc par elitārismu un, metaforās runājot, apbalvo par tās pakļaušanos šai pasaulei. Bet ir cita, nosauksim to par romantisko mākslu, -tā, kas raujas prom no šīs pasaules determinisma. Tai ir pašuzupurēšanās ceļš, tai nebūs centrālā vieta kultūras vēstures grāmatās. Bet tā ir brīva un runā par to, kas sāp. Tieši šodien šai mākslai ir sava jēga - laikā, kad esam iegremdēti tajā vispasaules simulakru transā. Ja tai izdodas izraut cilvēku laukā no šīs pekles kaut vai uz brīdi, tas jau ir labi. Bet tas nav glābiņš, tā ir iespēja ievilkt gaisu. Tā ir kā kruķis. Kultūra vispār ir tikai kruķis cilvēkam, kurš apriori šajā pasaulē ir invalīds.

-   Kruķis ir palīgs, bez kruķa nepaiesi, ja sāp.

ARTŪRS: Jā, bet šodien cilvēks pat neapzinās, ka viņam sāp, jo viņam nav citas pieredzes! Cilvēka dzīve ir ciešanas, un tajā esmu vienisprātis ar budismu, lai arī man ir atšķirīgs redzējums par šo ciešanu saknēm. Gnostiskajā intuīcijā tās saknes slēpjas cilvēka disharmoniskajā kentaura būtībā, kurā iekšā ir pretrunas starp dabu, tas ir, instinktiem, un to, kas ir ārpus šīs dabas - no­sauksim to par transcendenta aspektu. Tu esi dabas mehānisma paverdzināts, turklāt intuitīvi vai apzināti jūti to. Bet, lai arī cilvēkam jau tāpat ir pastāvīgais iekšējs dialogs, tagad viņam vēl papildus nāk virsū tā apdullinošā informācijas brāzma caur jaunām tehnoloģijām. Cilvēks arvien vairāk ir iedzīts vēl izmežģītākā, groteskākā stāvoklī.

-   Ļoti daudz šī laika sakropļotās realitātes jūs, Artūr, parādāt savos darbos. Pēdējā izstādē ar Lāčplēsi, Laimdotu, Spīdolu, Kangaru, Melno Bruņinieku, kuri, izrādās, ir reāli dzīvi cauri laikiem, šodien aktīva viņu klātbūtne jūtama arvien spēcīgāk.

ARTŪRS: Ja parakties dziļāk, tad jāmin, ka viens no trim mūsu pamatinstinktiem ir varas instinkts. Kad mēs mēģinām kādu pārliecināt par savu redzējumu, tieši šis instinkts realizējas caur mums. Un katarsiskā māksla - atmodināšanas māksla, ja tā izdodas, - iegūst varu pār cilvēku. Primāri taisu to, kas no manis nāk ārā-tikai caur dabiskumu var cerēt noķert kaut kādu intuīcijas, priekšnojautas "radiovilni", bez kura ambīcijas par atmodināšanu paliek tikai ambīciju līmenī.

-     Tātad - kāds arī jūs vada?

ARTŪRS: Hm... Domāju, ka dievišķā dzirksts apriori ir viena no divām cilvēka dabām. Kā jau teicu - dabas daba un dievišķā daba, tādēļ teologi arī lieto jēdzienu "kentaurs". Savādāk cilvēks, kā arī viss pārējais mūsu fizikai pakļautajā kosmosā, būtu tikai automāts, mehānisms, un vietas brīvai gribai nepaliktu. Bet es nedomāju, ka augšā kāds skatās uz Adriānu un mani, bet neskatās, piemēram, uz Andri vai Pēteri. Savādāk brīvās gribas aspekts pazūd. Mums vienkārši ir tas potenciāls. Man tuvs ir salīdzinājums, ka ikkatrs no mums esam stikliņš vitrāžā ar savu individuālo krāsu un tekstūru, un Dieva gaisma ir tā, kas sitas cauri. Un tikai tas moments, kad gaisma izsitas cauri un veidojas krāsainās gaismēnas, - ir tas, kas esam mēs.

-    Un mūzikā? Rīgas Lutera baznīcā Lielajā piektdienā atskaņoja Arta oratoriju "Consummatum Est!", kuras centrālais vēstījums - Kristus vārdi pie krusta: "Viss piepildīts!" Atspoguļojot ciešanas, šeit varēja būt arī disharmoniskas skaņas, bet tava mūzika bija ļoti skaista, melodiska. Vai tas liecinātu, ka pats esi līdzsvarots?

ARTIS: Mans galvenais uzstādījums dzīvē ir, ka cilvēks - tā ir miesa, dvēsele un gars. Noturēt šo harmoniju, šo balansu ir cilvēka galvenais uzdevums. Domājot par sajūtu šajā laikā, neko jaunu nepateikšu, katrs viens esam sev ienaidnieks, persona, ar kuru jāstrādā vispirms, ja tu jūties harmonijā ar sevi, tad būsi tāds arī ar pārējiem. Ar ienaidnieku te nedomāju kādu melno tēlo, bet gan to, ka nav jāgaida, ka tevi mainīs kāds cits, jāmainās pašam. Darbs ar sevi ir primāri. Jā, harmonija man vienmēr bijusi svarīga, tiešā nozīmē. Gars - tās ir dievišķās lietas, tā ir tā bībeliskā atklāsme. Dvēseliskais ir viss, kas saistīts ar maņām, kur mēs strādājam, kā mākslinieki uztveram pasauli ar acīm, ausīm, ar ožu. Un arī fiziskais, lai labi justos. Lielākā dzīves māksla ir mēģināt to visu noturēt balansā un tas ir ļoti grūti.

Ir bijuši tādi brīži, kad kādās dzīves situācijās esmu juties salauzts. Man patīk tas vārds "uzmests". Ne tikai no cilvēkiem, bet arī no situācijām. Jā, ir Dievs, ir tā refleksija no Augšas, nemainīgi, bet es skaidri apzinos, ka mūzika arī ir tā, kas mani nekad nenodos. Skanēs varbūt kā patoss, bet mūzika tiešām ir kaut kas tāds, ar ko tu vari iegavilēties, raudāt kopā ar to. Tāds Mūzas gars...

ARTŪRS: Es domāju, ka māksla vispār, starp citu, mūzika pat primāri, viss radošais akts, iespējams, arī ir tas līdz galam nerealizējamais teurģiskais akts - radīt jaunu realitāti, lai gan tikai simboliskajā līmenī, un tādējādi plēsties ārā garīgajā, prom no šīs pasaules smaguma.

ARTIS: Es uzskatu, ka māksla ir viena, ir tikai dažādas tās izpausmes formas. Un tā mēraukla ir - patiess vai nepatiess. Vai tu ej uz teātri, skaties izstādi vai klausies mūziku, man ir viena mēraukla - vai jūtu, ka tas nav falšs, cik lielu pārdzīvojumu tas atstāj un cik ilgi tur savā varā. Ir būts koncertā, kur muzicē daudzkārtējs Grammy laureāts, bet iespaids no dzirdētā izplēn jau pēc dažām stundām.

- Prieks apaugļo, bet skumjas dzemdē...

ADRIANA: Man personīgi tā ir. Bijuši dzīvē brīži... kad aizgāja mūžībā tētis, tad gleznojot ir tik sāpīgi būt un domāt par to, kas notiek uz zemes, - visa būtība cenšas izrauties ārā no tevis. Un tieši tad, kad ir visgrūtāk, pārņem sajūta, ka Dievs tiešām sūta kādu eņģeli, kas tevi vada. Tādi brīži dzīvē bijuši vairāki, tāpēc es varu teikt, ka ciešanas cilvēkam ir vajadzīgas. Tas varbūt izklausās sadistiski, bet ciešanas palīdz radīt, tās atver domāšanu, atved pie tevis pareizo ideju. Jo, kad es par daudz sapriecājos, tad kaut kam būtiskam varbūt nepievēršu uzmanību. Man ir prieks un es esmu laimīga. Bet tad, kad ir sāpes, sākas vērtību pārvērtēšana.

ARTŪRS: Ir teiciens: "Ņem no dzīves visu, ko tā dod." Tikai tie, kas to parasti lieto, stipri vienkāršo šo vārdu nozīmi, jo dzīve nesastāv tikai no līksmes. Bet ciešanās var atrast daudz jēgas, pareizāk, tas var piepildīt ar jēgu. Un tur jau parādās tā dzīves izvērtēšana.

ARTIS: Es laikam piederu pie tiem, kuriem, lai radītu, vairāk vajadzīgs prieks un harmonija. Skumjās emocijas, protams, sakustina. Kad asiņo dvēsele, tu visu redzi, uztver spilgtāk.

ARTŪRS: Nu, ciešanas ir neizbēgama izaugsmes fāze. Galvenais - neiestrēgt tajā. Bet tev, kristietim, tevī taču ir šīs ilgas pēc ārpus pasaulīgā, dievišķā?

ARTIS: Nu, jā, es te domāju mazliet šaurāk. Protams, tu vari šīs skumjas transformēt kādā radošā enerģijā...

ARTŪRS: Arī variants, ja tas nav pašmērķīgi.

ARTIS: Es jau varu runāt tikai par sevi. Aizbraucu uz Siguldu, uz Gleznotāju kalnu, 15 minūtes ar skatu to fotografēju... Kādā ilgtermiņā tas summāri man dod materiālu un es varu uzrakstīt skaņdarbu. Ciešanas, protams, sakustina komforta zonu. Ir viena kategorija ļaužu, kas tās meklē apzināti, pat mākslīgi rada.

- Vai esat kādreiz domājuši par to, ko mēdz apzīmēt kā virsuzdevumu? Nesaukšu to par dzīves mērķi, tas būtu par augstu. Bet jūsu dzīves virsuzdevums, pēc kā censties, un ko ar šo virsuzdevumu jūs mēģināt panākt.

ARTIS: Mēs jau mākslās mazliet atšķiramies. Jūs abi fiksējat, atstājat, es šobrīd daudz darbojos džeza mūzikā... Jā, bet džeza mūzikā ir daudz improvizāciju, un man ir svarīgi būt kopā ar laikabiedriem, dot viņiem šīs pozitīvās emocijas, ar savu mūziku viņus samīļot. Kādas pēdas paliks aiz manis, tas man tomēr nav tik primāri, vai mani atskaņos, manī klausīsies... Vairāk ir impulss - šeit un tagad. Kā es varu pacelt smagumu tagad, padarīt cilvēkus gaišākus tagad. Mūzika arī ir ēteriska lieta, tu nospēlē, kaut kur tā ir un reizē arī nav.

ARTŪRS: Ņemot vērā to, ka māksla funkcionē percepcijas rezultātā, kad cilvēki reflektē ap to, ko mākslinieks radījis, tad no šī viedokļa, protams, ja tev izdotos iespļaut sevi Mūžības trajektorijā, tad tava māksla funkcionētu un funkcionētu.

Es taisu to, kas mani pašu uzrunā un nodarbina. Vislielākais radošais process jau ir galvā, domās. Vīzija, tēls, simbols, jēga - tur slēpjas pati māksla, bet tālāk jau notiek šī tēla izvilkšana no apziņas ārpasaulē. Tā teikt, cīņa ar matēriju, kamēr no tās matērijas izveidoju to, kas bijis iztēlē. Protams, ka gribas izrauties, apliecināties utt. Jo vairāk cilvēku tas uzrunās, jo lielāka būs mijiedarbība, jo lielāka tam visam būs jēga. Bet no ego psihoanalīzes viedokļa - jo lielākā mērā talants manī apliecinās savu varu. Jā, pašrealizācija pēc būtības izpaužas dažu atomu kombinācijā tavās smadzenēs, bet ko tik cilvēks nedara ar ārpasauli, lai šī niecīgo daļiņu kombinācija izveidotos! Okei, bet cik lielā mērā tas var izglābt vai neizglābt pasauli? Domāju, ka parasti tas var palīdzēt uz brītiņu. Tāda kā higiēna. Lai gan var arī ietekmēt ļoti principiālos jautājumos, pat pavērst vēstures gaitu.

ARTIS: Tas ir, kādā mērogā tu skaties. Tu vari aizbraukt uz baznīcu, kur sēd pieci cilvēki, un viss notiek! Tu piedzīvo lielāku iedvesmu un pacilātību nekā milzīgā koncertzālē, kur valda kaut kāds vēsums, tā savstarpējo attiecību ķīmija nestrādā.

- Turklāt jūs esat to mākslu pārstāvji, kurai nepastāv valodas barjera, mūzika un tēlotājmāksla ir internacionālas. Te svarīgākais tiešām ir, vai nu es, skatītājs un klausītājs, jūtu ar sirdi vai arī mani atstāj vienaldzīgu. Adriāna, tu pieminēji savu vectēvu, Eduardu Smiļģi. Viņa mērķi bija tik augsti, ka sniedzās pāri redzamās pasaules šaurajai robežai. Viņš domāja un arī radīja kosmiski. Ja gēnu līmenī tas strādā, tad mēs varam runāt arī par tavu mērķi.

ADRIĀNA: Jā, vectēvs mākslā man ir ideāls, jau no bērnības, kopš sāku sevi un viņu apzināties. Vectēvā bija ģēnija gars. Bet, runājot par sevi kā jaunu mākslinieci, savu lielo mērķi redzu glezniecībā, kur šo lielo mērķi es sadalu daudzos mazos mērķīšos, lai soli pa solim varētu sasniegt, bet mēģinu tos vispirms realizēt un tad stāstīt, lai nesanāktu tukšvārdība. Fiksēju domu, kas reiz spontāni ienāca prātā, ka eksistence ir dzīvot redzamā pasaulē, būt redzamiem, darīt redzamus darbus, bet domāt neredzamas domas. Mākslinieku eksistence ir viss tas pats - dzīvot redzamā pasaulē, darīt redzamus darbus un domāt, bet domāt - redzamas domas. Līdz ar to domas ir tās, kas veido mūsu dvēseles telpu, piepilda to, rada mūsu uztveri un veido vīziju. Profesors Juris Jurjāns man teica - svarīgi, lai acīs parādās vīzija, tā iekšējā redze, kad tu neredzi, ignorē pasauli, bet redzi savu gleznu. Un tajā brīdī ķeries klāt un glezno.

ARTŪRS: Tā paša pamatinstinkta apliecināšana, iespējams, ir tas, ka tu redzi šo ikdienu un domā, ka tomēr vari kaut kādu savu graudiņu tajā iemest, savā ziņā ietekmēt.

-    Tam vajadzētu būt visu valstu vadošo personu mērķim - censties ietekmēt savu līdzcilvēku dzīvi uz labu. Kāds no jums to sajūt?

ARTŪRS: Nē. Bet arī par politiku māksla runā daudz izteiksmīgāk, jo mītu valoda pati par sevi ir iedarbīgāka un par mūsu realitāti izsaka daudz vairāk. Sociālpolitiskais analītiķis jau pats tajā vidē ir iekšā, viņš ir imanents šai sociālai videi un darbojas tajās pašās kategorijās. Savukārt mīts runā abstrahēti.

-   Filozofiskāk.

ARTŪRS: Principā, jā. Lai gan mūsdienu filozofija vairs nav Platona filozofija. Sākot ar Kantu, Hēgeli un turpinot arī ar manu dārgo Huserlu, arī filozofija savulaik pakārtojās dabas cēlonībai, pazeminot sevi līdz eksaktajam zinātniskumam. Mīts strādā savādāk. Tagadne mīta valodā nav pagātnes cēloņsakarību rezultāts. Mītā tagadne izvērtēta kā potenciāls nākotnei.

ADRIANA: Cilvēkam ir jāredz savs mērķis. Personīgi es jau no bērnības domāju, ja tev ir iedots talants, spēja kaut ko darīt, ja šis ceļš ir izvēlēts profesionāli, svarīgs ir fakts, ka tu piedalies lielajā radīšanas procesā. Dievs ir Radītājs. Un viņš cilvēkos ir ielicis, ka arī mēs varam kaut ko radīt. Tur ir tā atbildība un reizē arī tas lielais prieks, ka cilvēks līdzdarbojas radīšanas procesā. Un tāpēc svarīga ir tā Domu telpa, tā garīgā sasaiste. Mums katram ir zelta kodols, mūsu personības labākā daļa. Neskatoties, kāda konfesija, kāda ticība vai dzīves filozofija, bet labais mums kaut kur sirds telpā ir ierakstīts. Un tā sensitīvā sajūta par to, ka mums katram dots kāds uzdevums. Un brīžos, kad ir grūti, pie sevis domāju - ir ļoti svarīgi turpināt izraudzīto ceļu. Mērķis ir zināms, un tas ir jāpiepilda. Piemēram, Artūra darbi liek aizdomāties. Jā, daudziem tie izraisa pretrunīgas emocijas, tas ir gaumes jautājums, drīzāk pat uztveres jautājums, bet tas taču ir brīnišķīgi! Jo - svarīgi ir likt aizdomāties, izraisīt pārdomas. Dusmas ir liecība tam, ka cilvēkā kaut kas ir iekustinājies... Iekustinājies visā viņa fiziskajā formā. Arī Visumā. Un veidojas gaismēnas. Gaisma un ēna. Gaisma - viss labais, Dievs, Svētā Trīsvienība. Bet, gaisma apspīdot, izgaismo ēnu. Veidojas kontrasts. Savukārt ēna noēno gaismu. Un gaismēnās rodas forma. Tā ir visur. Mūzikā tas ir minors, mažors, glezniecībā - siltie, vēsie toņi, skatuves mākslā - siluets vai pretskats, gaisma un kontrgaisma, kam savulaik vectēvs savās izrādēs piešķīra ļoti lielu nozīmi. Tas pats ir visur. Gaismēnu likumība ir pat kosmosā.

-    Cik skaisti pateici! Runājot par minoru un mažoru, tas, ko es nepratu precīzi noformulēt par Arti,- tu man asociējies ar mažoru!

ARTIS: Es tiešām sevi motivēju optimistiski.

-    Bet - mums pat Līgo dziesmas ir minorā...

ARTŪRS: Attīrīšanās caur katarsi.

ADRIANA: Kad lūdzu tētim parādīt kādu harmoniju, viņš piesita la minoru un teica, ka tā ir pati skaistākā toņkārta, bez tās mūzikas nebūtu. Šobrīd gan labāk patīk la mažors, tajā saklausu skumjas reizē ar apliecinājumu varenai prieka un brīvības sajūtai...

ARTIS: Runājot par mažoriem, spēcīgākas skaņas ir bemolu skaņkārtā, ar diēziem tās ir pliekanākas. Un tas nav tikai džezā, arī klasikā.

-   Arī dzīvē... Bet, ja jums būtu iespēja Latvijas kultūras telpā kaut ko mainīt, ko jūs darītu?

ADRIANA: Domāju, kaut ko mainīt cilvēka indivīda spēkos ir iespējams tikai attiecībā uz to, kas ir viņš pats. Un arī tur ir vajadzīga liela Dieva palīdzība. Bet ietekmēt gan ir iespējams. Ar katru kritisku, pozitīvu vai objektīvu un patiesību atzīstošu vārdu, rīcību. Arī ar Lielās patiesības atzīšanu, kas daudzos mūsdienu pasaules kār­dinājumos bieži vien kaut kur nomaldījusies. Jāsaprot, ka eksistē dziļākas vērtības - Dieva mīlestība, attieksme pret līdzcilvēkiem. Cilvēka galvenā vērtība ir ne tikai spēja mīlēt un ticēt, bet arī viņa sirdsapziņa un gribasspēks. Mūsu gri­basspēks satur milzīgu enerģiju, bieži vien mēs par to nemaz neiedomājamies. Kad ir sakoncentrēta gribas enerģija, vienā brīdī var sajust - kāds palīdz. Griba materializējas.

ARTIS: Sāc tikai darīt! Tu teici - palikt uzticīgam tam dievišķajam plānam. Neaplipt ar tiem putekļiem, neizmainīt sevi sīknaudā. Visi sociālie mediji, jaunās tehnoloģijas, no kā es sevi cenšos pasargāt, jo zinu, ka tādai īstai, patiesai lietai tas ir svešķermenis.

ARTŪRS: Tas ir tāds mīts, ko var pakārtot arī tieši otrādi. Kā es, piemēram, dažās savās bildēs popkultūru pakārtoju pilnīgi pretējā virzienā.

ARTIS: Bet svarīgi ir domāt par to trauku, par to, cik tu pats esi pilns ar mīlestību. Ja būsi pilns, tas nekur nepazudīs, tev būs spēks un potenciāls samīļot arī pārējos. Un būt patiesam. Nelikt mas­kas, nelikt dekorācijas. Manā situācijā tas ir braukt uz mazām lauku vietiņām, uz koncertiņiem, caur šo mūziku mīļot cilvēkus. Gribēt viņus mīļot! Mīlestība ir izvēle. Izvēle gribēt! Un te vajadzīgs gribasspēks un raksturs. Lai tu no rīta pamostos, ietu savā cellē un to instrumentu spēlētu. Šī atklāsme man nemaz nav tik sen atnākusi. Likās, vai tiešām jāiet šīm grūtībām cauri, tas instruments, cik nav gadiem spēlēts, vai tiešām šie vingrinājumi, kuriem īstenībā nav nekāda sakara ar mūziku, nekad nebeigsies... Tur vajadzīgs gribasspēks.

ARTŪRS: Tā ir higiēna.

ARTIS: Higiēna?

ADRIANA: Ikdienā, jā. Profesors Kristaps Zariņš teica, ka ir nepieciešams gleznot kaut vai ainavas, vienkārši studijas, lai roka neiesīkst. To ļoti jūtu, pat ja nav iedvesmas. Tas amatnieciskais, lai tu vari tālāk pasniegt to augstāko. Kā balerīnai pie stangas...

ARTIS: ...kā mūziķim gammas. Caur šiem muskuļu vingrinājumiem, šo varēšanu, veidojas arī pašapziņa.

ARTŪRS: Es gribēju vēl šo to pateikt par ietekmēšanu. Ietekmēt var negatīvi, piemēram, tie sieviešu žurnāli. Adriāna minēja dievišķo mīlestību. Ir arī pretējais fokuss, kā "Meistarā un Margaritā", kur Volands speciāli ieradās Maskavā pie Meistara - kā Mefistofelis pie Fausta. Bet, jā - viņš ir Lucifers - kritušais eņģelis. Bet kas ir eņģeļi? Dieva pasta baloži. Viņos nav radošās dzirksts, jo tieši cilvēku Dievs ir radījis pēc sava ģīmja un līdzības. Tātad Luciferam cilvēks ievajadzējies tādēļ, ka viņam ir radošā spēja - uzrakstīt romānu, kas ietekmētu cilvēku prātus. Kas tajā romānā bija? Tolstojiskais, pat ateistiskais Jēzus tēls. Lai pārliecinātu, ka Jēzus bija vienkārši parasts, vientiesīgs ideālists. Kādēļ Volandam tas bija vajadzīgs? Lai noslēpt Dievu. Lai panākt šo te...

ADRIĀNA: ...ietekmi.

ARTŪRS: Ietekmi, lūk! Un tas funkcionē. Tāds, lūk, pēc Bulgakova domām spēks ir mākslai. Un arī vēsture to vairākkārtīgi pierādījusi. Tā kā - māksla var ietekmēt. Ko mums šeit un tagad derētu ietekmēt? Patiesībā, pats galvenais, ko mums Latvijā vajadzētu mainīt, tā ir postpadomju mentalitāte.

-   Lai pilnīgāk realizētos, varbūt arī jums jābrauc prom?

ARTŪRS: Vieglāk ir aizbraukt. No valsts puses radošajai videi nav nekāda stimula. Bet, ja tev ir ko teikt, tad pie tiem apstākļiem ir jāpielāgojas un jāiet patstāvīgi uz priekšu. Piemēram, mūzikā mums ir ļoti daudz talantu, kas pie mums realizējušies un ir pazīstami pasaulē. Tā kā - viss ir atkarīgs no paša. Varbūt vēl negatīvs aspekts, ka šur tur akadēmijā vēl joprojām kultivē to, ka vajag meditēt ap saviem nogrieztajiem nagiem, māksla - mākslai utt., bet Adriana minēja Raini...

-     "Pastāvēs, kas pārvērtīsies."

ARTŪRS: Jā, tieši tā. Izklausās pēc pielāgošanās, vai ne? Bet patiesībā tieši otrādi. Daudz ērtāk atsacīties no pašapliecināšanās un oportūnistiski pielāgoties pie šī utilitārā stāvokļa, ieņemot savu pieticīgu vietu starp pieticīgajiem darbiem pieticīgajā dīķītī, nevis pārvērsties, mainīties un tiekties pie jauniem apvāršņiem. Tā arī sanāk, ka ikkatrs knibinās ap sevi, čupojas ar sev līdzīgajiem projektu rakstīšanas lauciņā un piesedz to visu ar saukli "māksla mākslai"...

ADRIANA: Mūsdienu mākslā daudzi cenšas iet līdzi pasaules mākslas tendencēm, bet, manuprāt, katram vajadzētu vairāk uzmanības veltīt savas profesionalitātes izkopšanai un meklēt savu horizontu, ko, ja vēlas, var saskatīt arī Latvijā. Raugoties vēsturē, katram laikam ir bijuši savi ideāli. Ideāli ir nepieciešami! Daudz ko saistošu atrodu visā laikmetīgajā, kas mākslā paver arvien jaunas izteiksmes iespējas, jo robežu jau nav, un tas, manuprāt, ir forši, bet vienlaikus slikti, ka globalizācija tiecas izklīdināt uzmanību uz visām pusēm, tā pazaudējot ideālus. Nedrīkst aizmirst Lielo patiesību - Dievs ir visam pāri un galu galā arī mūs vada un ļoti mīl.

ARTŪRS: Jā, paskaties uz mūsdienu Indiju - karmiskā ideoloģija nerosina viņus uz progresu. Lai arī kristīgie ideāli ir konsumerizēti un briesmīgi noreducēti, bez tiem Eiropas kultūras ar tās progresu i nebūtu.

ARTIS: Ne velti mēs esam Latvijā. Ir kāds uzdevums, kāpēc tu esi šajā zemītē, tieši te ir tavas saknes. Jā, vajag pavēdināties, izbraukt, komunicēt, saņemt impulsus no citiem, bet spilvena sajūtai jābūt te, Latvijā. Ģeogrāfiju jau mēs nevaram pārbīdīt.

ARTŪRS: Tā ģeogrāfija irtavā individualitātē.

ARTIS: Tieši tā. Par ideāliem - man ir svarīgi paklausīties lielus A klases mūziķus džezā, es iedvesmojos, ir būtiski noturēt šo sajūtu.

ADRIANA: Aiziet pie jūras, sajust ūdens sāļo smaržu... Var arī aizbraukt ārpus Latvijas, ierau­dzīt jaunus apvāršņus.

ARTŪRS: Ir arī tāds vārds - patriotisms. Dziesmu svētki ir tāda vieta, kur tu uzlādē­jies. Bet, ja tev, cilvēk, ir lielākas ambīcijas par vidusmēru, ja tu jūti, ka tev ir ko teikt, tad tavā gadījumā ar Dziesmu svētku dančiem tavai pat­riotiskai sirdsapziņai nepietiks. Pa īstam tai būtu jāizpaužas tā, ka, izbīdot sevi, tu reizē neaizmirsti palīdzēt un prezentēt arī savu valsti. Un tas būs tavas patriotiskās sirdsapziņas patiesības brīdis.

ARTIS: No pilieniem veidojas summārais, kas galu galā ir Mīlestība.


09.10.2014