Work
LILIT, Augusts, 2018
Māra
Vilde
Mākslinieks
un rakstnieks ARTŪRS BĒRZIŅŠ
ĀRPUS
ŠĪS PIEZEMĒTĀS JEZGAS
Nodarbošanās: glezniecība, videomāksla, muzicēšana, mediju māksla. Piedalījies videomākslas festivālos un dažādās mākslas kopizstādēs, izstrādājis māksliniecisko koncepciju un dizainu festivāla “Jaunais Vilnis” VIP ballītēm, darbojies reklāmā kā brīvmākslinieks, vēlāk reklāmas aģentūrā “Zoom!” / “Mooz!”.I
Izglītība: Jaņa
Rozentāla mākslas vidusskola, Latvijas Mākslas Akadēmijas Vizuālās
Komunikācijas nodaļa. 2009. gadā bakalaura , 2012. gadā maģistra grāds.
Bakalaura darbs - pusstundu gara īsfilma “Strupceļš” ar Kasparu
Zāli un Aneti Saulīti galvenajās lomās.
Maģistra darbs – dīvaina produktu un preču veikala simulācija
pilsētvidē, patiesībā -personālizstāde-instalācija “Aizmirsto sapņu bode”.
Radošo
gaitu hronoloģija
2007. gadā ticis arestēts par stencil-art
izstrādi pilsētvidē (patiesais mērķis - izklaidēt draudzeni).
2008. gadā par nesankcionētu “Mudaku Saieta” afišu izkarināšanu visā
pilsētā akadēmijā saņēmis devītnieku (pusgada darbs konceptuālismā). “Mudaku
Saiets” ar saukli “Kopā mēs esam spēks!” noritēja veiksmīgi.
2011. gadā kļuvis par Latvijas Mākslinieku Savienības biedru.
Kopš 2001. gada piedalījies vairāk nekā 70 izstādēs un mākslas
festivālos, tostarp vienuviet ar tādiem autoriem kā Marks Šagāls, Salvadors
Dalī, Džordžodi Kiriko, Jans Saudeks u.c. Bijušas piecas personālizstādes.
2010. gadā amerikāņu interneta portāls Weirdworm.com ierindo Bērziņu pasaules savdabīgāko mākslinieku
Top-10 sestajā vietā.
2012. gadā darbi tiek iekļauti Arsenāla kopizstādē Negantnieki, kas apkopo visus latviešu
māksliniekus, kuriem bijuši skandāli un aizliegumi sakarā ar viņu radīto
mākslu.
Tajā pašā gadā top rastra grafikas darbs Siesta, kurš iekaro pasaules tīmekļa lietotāju uzmanību un kļūst
par interneta vides kultūrcitātu (mēmi), kuru pārpublicējuši tūkstošiem cilvēku,
tostarp vairākas slavenības.
2014. gadā eļļas glezna Milk
nokļūst Lučāno Benetona mākslas darbu kolekcijā Imago Mundi.
2015. gadā izstrādājis vāku un bukleta ilustrācijas britu smagā
metāla grupas Cradle Of Filth albumam.
2017. gadā iznāk Visuma
Vērpēji – romāns ar autora paša vāka dizainu un ilustrācijām.
Aprīlī režisējis britu grupas Cradle
Of Filth jauno videoklipu; tas jau ir nācis klajā. Paralēli tiek gatavots
jauns darbu cikls.
*********************************************************************
Tev ir
dramatisks bērnības izdzīvošanas stāsts.
Ar manu iedzimto sirdskaiti manai dzīvei bija jāapstājas
deviņdesmito gadu vidū. 1986. gadā Maskavā Bakuļeva institūta ārsti paziņoja,
ka tuvākajos piecpadsmit gados tādas sirdskaites neoperēs, tāpēc vecākiem jādomā par jaunu bērnu. Laimīgas
apstākļu sakritības dēļ 1991. gadā mani operēja Amerikā. Vēlāk uzzināju, ka operācija bijusi ļoti sarežģīta arī
Amerikas apstākļiem. Vēl nesen Latvijā biju vienīgais, kuram četru sirds
kambaru vietā ir divi.
Savus
divus kambarus jūti arī ikdienā?
Protams, sākas visādas aritmijas, diezgan smagas.
Tas apgrūtina. Nerunājot par to, cik nu man ir tās fiziskās enerģijas. Tas ļoti
nospiež arī psiholoģiski, bet, no otras puses, palīdz koncentrēties iekšējām
aktivitātēm, eksistenciālajai pašsajūtai.
Tu
visu laiku paturi prātā nāvi?
Protams, tas ir vienīgais transcendentais, kas mums ir
dots; viena no būtiskākajām eksistences daļām, no kuras rietumu sabiedrība ļoti
aktīvi mūk, bet tā cilvēks mazliet pazaudē pats sevi.
Nereti
cilvēki izvēlas strausa politiku.
To var saprast, cita lieta, ka izveidojas tāda
kultūra.
To
apiet, izlikties, ka nāves nav?
Jā, jā! Klasiskajā kultūrā tabu bija sekss,
laikmetīgajā, vismaz Eiropas kultūrā – nāve. Tam daudz uzmanības ir veltījis
Heidegers (man labāk patīk – Haidegers), kura filozofija man ļoti patīk. To, ko
viņš ieliek eksistences un sevis apzināšanās plauktiņā, es cenšos izcelt savā
radošajā darbībā. Piemēram, brīvā griba. Par to faktiski ir mana grāmata Visuma vērpēji.
Brīvā
griba pastāv?
Tā nav absolūta, bet, atšķirībā no visa pārējā, ar
ko mums ir saskare, mēs esam vienīgie, kam šis nelielais brīvās gribas procents
ir. Cita lieta, ka vieniem ir, citiem nav – mēs esam stipri dažādi. Katrā ziņā
man pašam tas ir aktuāli, jo ar daudz ko nevaru tikt galā savas slimības
vēstures dēļ.
Tu
pārkāp režīmu?
Katrā situācijā jādomā ar galvu, bet dažkārt, kad
aizraujos radošajā darbībā, tā nestrādā. Piemēram, vislabāk strādāt ir naktī,
bet tas nav diez ko labi. Turklāt – idejas, idejas, idejas… Nevar aizmigt –
ieceres neļauj.
Vai
tava galva vispār kādreiz stāv mierā?
Ko lai saka... Esmu priecīgs, ka ne. Vieni slēpjas
ikdienišķajā realitātē, bitovuhā, es
tādā Platona dimensijā – radošajās iecerēs. Tas satur arī rakšanos sevī un to
varētu saukt par pastāvēšanas veidu. Manuprāt, radošie cilvēki ir tie
laimīgākie – viņiem tiešām ir, kur paslēpties.
Kas
tavā izpratnē ir radošais akts?
Kad caur refleksiju tu sevī iekšā kaut ko radoši
maini. Iekšēji kustoties uz priekšu, tu to aktualizē arī fiziski. Tas ir aprakstīts
arī Visuma vērpējos. Nonākot
situācijā, kurā nav iespējama atkāpšanās, neatliek nekas cits kā atrast to
nelielo procentu, ko tu sevī vari radoši ietekmēt. Tādā veidā tā brīvā griba arī
izpaužas. Caur refleksiju atrodot atrisinājumu. Tas ir vienīgais, kas mums
dots, un šo traģisko stāvokli mēs varam iznest ar paceltu zodu.
Par
traģisko stāvokli tu sauc nelielo procentu brīvās gribas?
Jā! Tu apzinies, cik tas procents ir neliels, bet
tas tomēr ir, un tu esošajos apstākļos principā vari noturēt taisnu muguru.
Vai
iespējams nodzīvot dzīvi tikai bitovuhā,
ja cilvēkā latentā formā snauž radošais gars?
Domāju, ka apstākļu dēļ tā notiek bieži. Skola, tu pieaudz,
tad – darbs un sadzīve. Tas viss tevi nogalina. Nu, varbūt nenogalina, bet tajā
skrējienā tas neizlien...
Vai
cilvēks spēj pats sevi adekvāti novērtēt?
Agrāk uzskatīju, ka ir daudz nekritiski domājošu
cilvēku. Bet izvairos no snobisma sevī, Hermaņa Heses Stepes vilks nav mans varonis. Zināmā mērā varbūt tā ir, bet,
līdzko tu tā domā, tā pats pārvērties par mūsdienu masas produktu, jo visi jau
uzskata...
...tumšais
pūlis un gudrais es?
Jā! Bet tā dzīvot - tas ir baigi smagais stāvoklis. No
vienas puses, saprotu, ka ir daudz cilvēku, kuriem neko neiestāstīsi, viņi
dzīvo pēc noklusējuma. No otras, šis snobisms it kā liecina sliktu par tevi, vajadzētu
censties sevi ar to neindēt. Tu pierunā sevi tā nedarīt, bet tai pašā laikā
taču zini... Tāda divkosība.
Tomēr... Intelektuālā elite (nevis intelektuālā
konjunktūra, bet tie, kas ir patiesi celmlauži), manuprāt, ir konstants
lielums, bet visi pārējie ar katru paaudzi degradējas. Drausmīgi degradējas!
Principā Visuma vērpēji zināmā mērā
ir jociņš par to, ka tā ir tāda sazvērestība.
Pats
ar Visuma vērpējiem esi apmierināts?
Jā, viss perfekti ir savās vietās.
Kurš
mākslas darbs tev sagādājis lielāko gandarījumu?
Laikam Siesta, kas nonācis nepavisam ne mākslas
vidē, bet kļuvis par interneta mēmi. Es saprotu, tas nav elitāri, bet... Godīgi
sakot, var jau teikt – masu kultūra, masa ēd tikai to, kas ir prasts, un tā
tālāk, bet – nekā tamlīdzīga! Reizēm tā arī ir, bet šajā gadījumā, domāju, esmu
uztaustījis kaut kādu laikmeta kolektīvās zemapziņas nervu.
Kas
pašlaik nodarbina tavu prātu?
Šobrīd ir veselas divas aktualitātes. No 7. jūlija
Rotko centrā ir manu gleznu un instalāciju izstāde, kas ilgs līdz septembra
sākumam. Šoreiz apzināti pieturos pie tādas diezgan svaigas parādības kā
metamodernisms. Ir tāda teorija par to, kā pārvarēt postmodernismu, un tajā ir
kaut kas ļoti dzīvīgs.
Lai
saprastu, kas ir metamodernisms, lūdzu, saviem vārdiem ilustrē modernismu.
Modernisma pasaules izjūta bija ļoti ideālistiska un
nopietna, piemēram, Nīčes kritika par humānismu tā laika sabiedrībā. Principā
trīs modernisma vaļi ir Nīče, Markss un Freids. Vecā nojaukšana, stūrēšana uz
priekšu, cilvēka pārvarēšana, jo cilvēks ir nepilnvērtīgs... Nu, nesanāca pārcilvēks,
turpat vien palikām!
Par Freidu saka, ka viņš esot drausmīgi novecojis
(tā arī ir) un pastāstījis par mums visu ko sliktu, bet te es teikšu - nekā
tamlīdzīga! Manuprāt, tieši otrādi - pateicoties viņam, vairs neesam tik naivi,
un līdz ar ilūziju sabrukšanu mums ir daudz lielāka atbildība par to, kas mēs
esam un ko darām. Domāju, viņa ieguldījums ir ļoti liels.
Tagad
– no modernism uz postmodernismu.
Poētiski izsakoties, modernisms atvēra Pandoras
lādi, izlaižot ārā to, kas lika cilvēkam izbīties pašam no sevis. Savukārt ar
postmodernismu apzīmē 20. gadsimta beigu
pārmaiņas Rietumu
kultūras un filozofiskajā apziņā. Tas
ir modernisma vērtību noliegums, kas diskreditēja atbildes
uz lielajiem jautājumiem, bet jautājumi palika karājoties gaisā. Postmodernisma
būtība – viss ir izpostīts, un, rupji runājot, masu kultūra spēlējas ar
klucīšiem, idejām u.tml. Nav palicis nekas, pie kā pieturēties, lielos vilcienos
– neticēšana nekam, viss ir relatīvs. Ak, cik
mēs tālu aizgājām no izstādes! (smejas)
Visbeidzot - metamodernisms ir...
Mēģinājums balansēt starp
pašaizliedzīgo, pat samurajisko ideālismu, kas piemita modernistiem, un
izpratni par lietu kārtību (un līdz ar to – ironiju), kas piemīt
postmodernistiem. Tas nav vienkārši. Manā jaunajā ciklā tas izpaužas, tostarp
caur dramatisku kritiku, kas vērsta uz visām pindacīšām - uz visu sīkmanīgo, uz sīkajām lietām, kuras mēģina
pataisīt par kaut ko svarīgu.
Tu ļauj pindacīšām ņemties
pa savu vezumu? Viņām noteikti ir viedoklis.
Tas, protams, aizkaitina, bet es
esmu pārāk aizņemts.
Vai saproti, ka nav pat vērts skaidrot?
Varbūt ir vērts, citādi šī tumsonība triumfāli ies
uz priekšu. Katram iespēju robežās vajag cīnīties, vērt viņām ciet muti. Bet!
Tam vajadzīgs laiks un nervi. Man
ir paveicies, jo es to daru caur mākslu, un darot to, spēju atrasties ārpus
visas šīs jezgas.
Vai,
tavuprāt, apkārt ir daudz viduvējību?
Jā, viņi izsitas un
pamatā valda mūsu pasaulē. Talantīgi cilvēki ir stipri neaizsargātāki, un, ja
nepatrāpās kāds, kas viņiem palīdz...
Kā
tu ar savu, kā pats saki, slimības vēsturi to visu dabū gatavu – māksla,
rakstniecība, video... Tev ir dienaskārtība?
Nav! Viss ir ļoti... Ja
mani kaut kas iedvesmo, baigi mobilizējas iekšējā enerģētika, iekšējais dzinulis
nedod mieru. Kad strādāju, darbam jāvelta visa diena. Rakstot grāmatu, triju
gadu laikā aptuveni uz pusotru mēnesi pilnībā noslēdzos no visa. Esmu
profesionālis, varu pakārtoties, bet ar radošām lietām var iznākt ekspromts. Vienkārši
jāsāk, un – aiziet! Ja top glezna, pārējo atlieku vismaz uz pusotru nedēļu. Telefonu
ārā neslēdzu, bet cenšos sarunas ierobežot. Man ir diezgan savrups dzīvesveids,
minimāli kontaktējos ar ārpasauli. Citādi nevarētu izdarīt to, ko daru. Bet tas
nāk par sliktu publicitātei.
Jāiet
pie tautas?
Ne jau personīgi -
māksliniekam nav jābūt pārāk publiskam. Bet māksla bez vērotāja ir kā embrijs,
tā realizējas tikai mijiedarbībā. Jo pie lielāka cilvēku skaita māksla nonāk,
jo pilnasinīgāk funkcionē.
Skatoties
tavu izstāžu sarakstu, nevar sūdzēties.
Vienmēr jau gribas
vairāk.
Tev
ir maizes darbs, kas uzliek rāmjus?
Maizes darbs ir
pasūtījumi, kas ir diezgan riskanti, nestabili, bet toties ir izvēles brīvība. Cenšos
paņemt tik, lai būtu iztikas minimums un pārējā laikā varētu darīt radošas
lietas.
Kā
ar tevis pieminēto bitovuhu? Tu dali
dzīves telpu ar draudzeni.
Abi esam radoši cilvēki,
bitovuhā iestrēgstam minimāli.
Draudzene vairāk ņemas ar akadēmijas uzdevumiem (vizuālā komunikācija), bet tas
ir radošāk nekā darbs reklāmā, jo reklāmā jātēmē uz konkrētu auditoriju.
Sadzīvi atvieglo tas, ka tu, mazgājot traukus, domā par darbu. Man galvenais
radošais darbs notiek galvā, realizācija notiek pēc tam.
Ko
vēl tev patīk darīt?
Muzicēt. Man bija pirmā
un, lielos vilcienos runājot, vienīgā gotiskā roka grupa Latvijā - sen,
divtūkstošo sākumā. Man tā klišeja ir pielipusi, bet pašam bija aktuāli un
interesanti tad, kad par tādu virzienu neviens vēl nezināja. Tāds
dekadentiskais roks. Kad tas pārtapa modīgā, trendīgā lietā, interese uzreiz pazuda.
Cilvēki visu tik viegli nobanalizē, ka... Ai!
Ko
pats saki par Rotko?
Šamanis! Principā viss
ir ļoti labi. Nevar teikt, ka viņu līdz galam izprotu, bet tā ir ļoti...
noslēpumaina, hermētiska, iekšēji noslēgta māksla. Vajag ļoti dziļi rakties,
meditēt, lai izprastu. Rotko, kā jau laikmetīgā māksla vispār, ir kontekstuāls
mākslinieks. Darbi jāskata, pirmkārt, kontekstā ar viņa personību, otrkārt, ar
to, kā viņš pats interpretē, kas ir māksla, treškārt, ar to, ko viņš dara.
Ar
ko tu augi? Ar Džeku Londonu?
Netālu no Londona ir tāds
Remarks. Starp citu, Londons ir tipisks modernists, viens no tipiskākajiem
pārcilvēka idejas fanātiem. Kuram, starp citu, šajā ziņā drusciņ iznāca
izgāzties. Remarks mani ir ļoti ietekmējis bērnībā. Vēl agrākā bērnībā - Hanss
Kristians Andersens, un šī ietekme joprojām ir stipri jūtama manos darbos. Viņš
ir neizsmeļams un, protams, nepavisam nav bērnu rakstnieks.
Kas
tevi piesaista tagad?
Tie atkal būs
rakstnieki, visi - dažādi. Piemēram, man patīk vēlīnie Strugacki, bet nepatīk
agrīnie. Patiesībā tas, ka tagad daudzi jaunieši nezina krievu valodu, viņiem
ļoti, ļoti apcērp spārnus, jo krieviski ir daudz nopietnas literatūras, kuras
nav angliski. No Strugackiem pirmais, kas nāk prātā, ir Град обреченный. Par to, ka jebkura
sistēma kādam brauc pa kauliem. Staņislavs Lems. Peļevins, Sorokins...
Tev
viņi vēl nav apnikuši?
Ir, tagad ir! Vēl -
Nabokova Lolita. Bāc, visu laiku nāk
krievu autori! Par rietumu autoriem jāpadomā...
Latviešu?
Rainis mums tāds
vispamatīgākais - laikam gudrākais un fundamentālākais latviešu literāts. Es
gan nevarētu teikt, ka viņš man... Mani izbrīna Edvarda Virzas Biķeris (pirmais erotiskās dzejas krājums un simbolisma paraugs latviešu literatūrā
– aut. piez.)
- no estētiskā viedokļa baigā konfekte. Tajos laikos viens ņēmis un uzrakstījis
tādu dekadentisku dzeju! To nosauca par pornogrāfiju. Tad Virza uzrakstīja Straumēnus, un mums joprojām ir tikai Straumēni.Neviens nezina, ka viņš rakstījis
arī kaut ko citu.
Kas
ir tavi iedvesmotāji, autoritātes mākslā?
Mans lielākais iedvesmotājs - un tas ir acīmredzami,
jo es viņu bieži citēju (dzīvojot postmodernismā, tas ir neizbēgami) – ir Gustavs
Klimts. Noteikti Rembrants. No laikmetīgajiem... Ir daudz lielisku mākslinieku,
bet nosaukt vienu grūti.
No
latviešu māksliniekiem tavās acīs kāds ir atradis žēlastību?
Blumbergs. Djomins. Kas vēl? Nē, Latvijā ir
interesanti mākslinieki. Kā intelektuāla un interesanta personība prātā nāk
mans pasniedzējs Ojārs Pētersons.
Kas
vēl tev šķiet intelektuālas un interesantas personības?
Mums bija fantastiska personība, kura recenzijas
bija bauda lasīt – Normunds Naumanis. Nevienu līdzvērtīgu neesmu manījis,
varbūt pietiekami nesekoju līdzi. Pietrūkst mums tāda.
Teātris,
kino tevi iespaido?
O, protams, īpaši kino! Manuprāt, mūsdienās ir divi
ģēniji – Fon Trīrs un Deivids Linčs. Teātrī vienmēr skumdina tas, ka tas netiek
nofilmēts un, ja arī tiks nofilmēts, nebūs vairs tas; tas ir gaistoši. Opera
nav mans ikdienas pasākums - būšu banāls un nosaukšu Verdi, lai gan vietām viņš
manai gaumei ir pārāk pompozs. No Pučīni - Manona Lesko. Mūzikā Šopēns, Alegri,
šis tas no Šūmaņa, Mocarta Lakrimosa
– mūzikas visaugstākā virsotne.
Kas
vēl ārpus mākslas?
Es nodarbojos tieši ar to, kas mani reāli aizrauj – līdz
galam. Vajadzētu taču arī kaut ko cilvēcisku... Jāpadomā.
Tev
ir vajadzīga speciāla vide?
Man nepatīk lielas telpas. Man vajag stāvlampu,
nevis galda vai lustru. Tad ir omulīgāk, mājīgāk un uzreiz ir tā sajūta, ka aiz
loga var būt vētra, bet tu esi savā siltajā personīgajā telpā un tā gaisma itin
kā sakoncentrē tādu... iekšējo tevi. Protams, vajadzīgs viss nepieciešamais
radošajai darbībai un gulta. Agrāk man vajadzēja milzīgu gultu, kad mainīju
dzīvesvietu, izrādījās - tīri labi var iztikt ar mazāku.
Vai
tev ir savs formulējums mīlestībai?
Mīlestības mēdz būt dažādas. Romantiskā mīlestība ir
viena lieta... Daudz vieglāk būtu runāt par to, kas ir attiecības. Bet paņemt
mīlestību, mēģināt to kaut kā sadalīt, atrast kādu pieturas punktu fizioloģijā,
citu – psiholoģijā, vēl kaut kur... Pazūd visa burvība. Cita lieta, ka ir
vesela kaudze ar neirotiskām mīlestībām – apsēstībām un citām neveselīgām
izpausmēm.
Tev
ir pieredze?
Jā, man ir pieredze.
Tu
kādu vajāji?
Es ne! Tur pat nebija runas par vajāšanu, drīzāk tā
mīlestība bija pārāk iestrēgusi kaut kādā egocentrismā, privātīpašieciskumā.
Laikam jau kaislība bez privātīpašnieciskuma nevar pastāvēt, bet cilvēkam ir dota
galva, lai saprastu, ka vajag pievaldīties. Emocijas ir emocijas, bet tās var
visu sagraut.
Vai
tu spēj nospraust robežas, ja tev un tavai radošajai darbībai kāds vai kaut kas
sāk traucēt?
Laikam nereti esmu par daudz pieklājīgs, ar
eksistenciālo brīvību man ir, kā ir, tālab tas man ir ļoti aktuāli. Neesmu
bezpalīdzīgs, bet vajadzētu piestrādāt pie lielākas noteiktības, izlēmības. No otras
puses, tas ir prakses jautājums; no plašākas sabiedrības es izvairos. Izvēlos
tādu apkārtējo loku, kur tamlīdzīgas problēmas faktiski ir izslēgtas. Jebkurā
gadījumā, šajā ziņā ne vienmēr esmu pietiekami ciets.
Šajā kontekstā runājot par mīlestību, viens no
galvenajiem nosacījumiem – lai abi skatās vienā virzienā. Jā, banalitāte, bet
bez tā nekur. Ja sākumā kādam šķiet – es viņu izmainīšu... Nekā tamlīdzīga
nebūs, jāspēj otru pieņemt.
Neirotiskā mīlestība nozīmē otra zaudēšanu vai
vientulību. Ja otrs pakārtojas, viņš kā personība pazūd. Vēl viens svarīgs
moments – vai cilvēks, ar kuru esi kopā, ir spējīgs uz pašizaugsmi, nav
iestrēdzis. Bet - любовь зла! Gudri
runāt jau mēs visi mākam.
Kas
kopdzīvē ir pilnīgi nepieņemami?
Ja otrs velk segu uz savu pusi... Tas ir pirmais,
kas ienāk prātā.
Droši
vien tavs veselības stāvoklis ir veicinājis dažādas pārdomas.
Galu galā - tā ir mana realitāte, citu es nezinu.
Cita realitāte attiecībā uz mani ir transcendenta. Domāju, kā interesanti uz to
atbildēt, bet vispār jau nekā interesanta tur nav. Tas gan ir kas cits, bet
atcerējos, ar ko man patīk Nabokova Lolita.
Humberts apzinās savu kroplību, un caur šo vainas maltuvi viss iziet ļoti
patiesi, veidojot dziļumu. Bet tas otrs, sportiskais un pašapmierinātais
Kviltijs, ar kuru aizlaižas Lolita, - patiešām ir morāls kroplis, jo savu
kroplību pat neapzinās. Tomēr ar mūsu nepilnvērtību nav gluži tā, kā traktē
Dostojevskis, proti, pieņēmumā kamēr
neesi nonācis līdz pašai apakšai, tu nevari kļūt svēts, manuprāt, ir zināms
lētums. Domāju, ir daudz dažādu ceļu. Protams, moku rats tevi lielā mērā pilnveido.
Vai
lasi arī ziņas, lai būtu lietas kursā, ap ko ņemas pasaule? Piemēram,
Kardašjanas dibens.
Interesējos, bet cenšos uz to skatīties ar
intelektuālu distance, caur sava ziloņkaula torņa prizmu – kā uz materiālu
daiļradei. Ikdienā jau nākas ar to
sadurties, bet tas var tikai aizkaitināt.
Saprotu, ka tā ir drausmīga muļķība, bet Vērpējus izdomāju (lai gan vērpējiem pašiem ar to nav nekāda
sakara), lai kaut kā attaisnotu visu to idiotismu, kas notiek – ka, lūk, pie
visa tā stulbuma vainīga ir kaut kāda sazvērestība... Nē, tā nav! Nenovelsim no
slimas galvas uz veselo. Sazvērestība – tas būtu pārāk sarežģīti. Turklāt tā ir
paranoidāla domāšana. Bet man tiešām ir mīkla, kāpēc visa iekārta sistemātiski
strādā pie tā, lai visus padarītu par kropļiem? Visa šī konjunktūra, globālisti,
kreisie... Bet var jau būt, ka viss notiek dabiski. Pēdējā laikā sāku domāt – varbūt tiešām, kā teica DNS struktūras
atklājējs Nobela laureāts Džeimss Votsons, cilvēki ir tik fundamentāli
ģenētiski determinēti, ka gribot negribot nespēj kritiski paskatīties uz to, ar
ko paši nodarbojas.
Vai
paši domā, ka skatās kritiski, un tas, ko viņi redz, viņus apmierina.
Par to arī ir runa! Viss ir likumsakarīgi un pat
banāli – masu kultūra pati sevi apēd. Man ir tāda glezna.
Ar
Pikačū?
Jā, bet es biju maziņš, kad to taisīju.
Vai
tev, ņemot vērā eventuālo pašizaugsmi, ir sapnis, kurp gribi aizaugt?
Gribu ieņemt vietu rietumu mākslas plauktā, tomēr ne
pārāk daudz daru, lai to panāktu.
Par
laimi, dzīvojam interneta laikmetā – grupa
Cradle
Of Filth,
kura tevi izvēlējās par mākslinieku diska vāciņam, tevi taču atrada. Turklāt pēc
tam pasūtīja arī klipu.
Jā, šoreiz, kad tuvojās jauna diska ieraksta laiks,
viss vizuālais materiāls – videoklips, grupas bildes, diska vāks ar visu
bukletu (gan šim, gan iepriekšējam albumam iekšā ir ilustrācijas, iepriekšējam
deviņas, jaunajam septiņas, kā arī sešas mākslinieciskas grupas bildes,
izpildītas tādā pašā līmenī kā vāks) tika uzticēts man. Savācāmies vairāk nekā sešdesmit
cilvēku. Saaicināju nopietnus profesionāļus, piemēram, operatoru Ivo Skrastiņu.
Galvenajās lomās – Dailes teātra aktieris Kaspars Zāle un modele Laura Daina
Upeniece. Maksimāli taupot uz sevi, strādājām rezultātam - lai uztaisītu baigo
kino. Lielākā daļa iesaistīto cilvēku jaunībā vai bērnībā bijuši grupas
piekritēji. Interesanti, ka arī man savulaik viņi bija mīļākā grupa. Visi grupas
dalībnieki atbrauca katrs no savas pasaules malas – gan no ASV, gan Anglijas,
gan Kanādas.
Klients
palika apmierināts?
Klients redzēja pusfabrikātus un bija pilnīgā starā (smejas). Tas viss bija veltīts viktoriānismam,
un, lai to dabūtu gatavu, strādāja vairāki departamenti. Tik liels projekts man
nekad mūžā nav bijis. Bija gan ļoti liela spriedze, pusgada laikā - grāmatas
atklāšana, videoklips, turklāt jāsagatavo viss izstādei Rotko centrā.
Bail
bija?
Bija, bija! Sākumā. Bet jau otrajā, trešajā dienā
pārgāja. Tā ir sirreāla sajūta - piedzīvot, ka tas, ko esi attēlojis bildē,
tiek reāli uzburts telpā un tur iekšā var staigāt... Ļoti iespaidīgi!
Pietrūkst
kaut kā piezemēta... Puikas parastā izgājienu tev nav?
Starp citu, tas, kā Visuma vērpējos puisis sita meitenei kanti, ir diezgan
autobiogrāfiski. (smejas) Aptuveni
tādus brīnumus es arī stāstīju. Puikas izgājieni… Šogad, piemēram, mums bija
autonomais Līgo - ķerra, kurā samesta malka un aizdegts ugunskurs. Stum, kur
gribi – piebrauc vienai kompānijai, otrai... Ideja katrā ziņā laba, puslīdz arī
izdevās.
Galgalā – kam vajadzīgi hobiji, ja visu var pakārtot
mākslas kontekstam? Man pie Jāņa Taurena konceptuālismā bija devītnieks. Darbs
radās tā – domāju, kā izklaidēt draudzeni un uztaisīju afišu ar bildi no
animācijas filmas Brēmenes muzikanti
ar uzrakstu - Esmu tāds, kāds es esmu un
nekaunos par to. Un Tu? „Mudaku Sanāksme” tādā un tādā datumā pie Brēmenes
muzikantu statujas. Izlīmējām to pa visu centru – nesankcionēti! –, un pie
Brēmenes muzikantiem precīzi tajā laikā no vairākām pusēm sanāca krietni daudz
cilvēku. Es to nofotografēju (var jau teikt, ka tas ir safabricēts, bet tiešām
nebija). Vairākiem rokā bija kaut kādi papīri, izskatījās bezmaz vai pēc
mītiņa. Gan draudzeni izklaidēju, gan pats izklaidējos, gan saņēmu deviņi
konceptuālismā. Laikmetīgajā mākslā jau vispār galvenais ir atrast kontekstu –
vari stāvēt kaut uz galvas, tikai jāpaskaidro, kāpēc tā ir māksla.
Vai
reizēm neiznāk tikai blīkšķis bez seguma?
Mums ir sanācis piedzimt norieta laikmetā. No vienas
puses, ir interesanti spēlēties ar visādām lauskām, taisot no pagātnes kaut
kādus brīnumiņus. Bet, manuprāt, tas viss paliks vēsturē līdzīgi Romas
impērijas norietam.
Es
runāju mazliet par kaut ko citu – katrs, kam ienāk prātā, lepni nodēvē sevi par
multimākslinieku un pretenciozu neko
uzdod par kaut ko.
Tā ir pārsvarā! Vērojot pašreizējās tendences,
manuprāt, degradācija ir acīmredzama. Protams, snobu vidē mani momentāli
nosauks par provinciālu. Bet patiesībā īstais provincialisms runā pats par sevi
– to es garatēju. Cita lieta – ir sanācis, ka kultūras vidē šis marginālisms ir
pie stūres. No vienas puses, mākslai ir tiesības uz brīvību - tā ir pēdējā platforma,
kur ir vārda brīvība, un tas ir nepieciešams. No otras, sekas ir tādas, ka
visi, kam nav slinkums, uzdod par mākslu visu, ko nav slinkums. Galvenais -
reizēm ir problemātiski izprast, kur ir mistifikācija, un kur ir kaut kāds
grauds. Pieņemsim, tam, ko bija uztaisījis Pjotrs Pavļenskis ar degošajām
Lubjankas durvīm un sevi Sarkanajā laukumā ar pie bruģa pienaglotiem
sēkliniekiem. Nu, tur ir pamatīgs konteksts.
Vispār visa informatīvā telpa ir tik piesārņota, ka,
ja kāds vēl domā, ka viņu atzīs kaut kad pēc nāves… Nu, nebūs tā! Ir tāda milzu
gūzma, no kuras neko nevarēs atlasīt. Tā ir veiksmes spēlē ar pārāk mazu
procentu. Turklāt viss tagad momentā tiek utilizēts. Lai nebūtu tādas
pārblīvētības, it kā būtu vajadzīgs cenzors. Bet, ja ir cenzors, tā vairs nav
brīvība…
Cik
viegli tev ir atrast līdzīga atvēziena domubiedrus?
Nav tā, ka es baigi meklētu, bet pāris man ir. Ļoti
labs draugs ir Ieva Melgalve. Lai gan dažos jautājumos mums ir atšķirīgi
uzskati, tas netraucē, jo viņa ir ļoti interesants, gudrs cilvēks. Bieži
konktaktējos ar lielisku draugu, Knutifikācijas
autoru Ivaru Tontegodi, apmaināmies ar interesantiem informācijas avotiem.
Tu
varētu draudzēties ar galdnieku, kurš tev patiktu kā personība, bet nebūtu
lasījis Strugackus?
Jjjjā... Tikai, jo tu vairāk zini, jo vairāk
izredžu, ka nesadarīsi muļķības. Jo mazāk zini, jo vieglāk ar tevi var
manipulēt.
Gan
jau būsi pamanījis, ka ir cilvēki, kuri lasa visai maz, bet tāpat visu zina, un
otrādi – izlasījuši visu uz pasaules, bet tas viņiem nav palīdzējis ne par
matu.
Jā, protams! Nesen to izjutu ļoti asi – ka tu vari būt izlasījis nezin cik grāmatu, bet ... Svarīgākais nav erudīcija, bet procesors.