KLUBS - Cietēji un atbildība. 2008

Cietēji un atbildība

Ar mākslinieku Artūru Bērziņu sarunājas Aivars Pastalnieks

Foto Artūrs Bērziņš

Modeles Keita Morfeja, Katrīna Wonderdust Supertramp, Kate Šīva.  Sējējs – Flame Hel 

Mākslinieks Artūrs Bērziņš, kuru radošajās izpausmēs mēdz salīdzināt ar Kārli Padegu, mīl visu izsmalcināto, trauslo, sarežģīto, ko radījusi Rietumu civilizācija, taču, apzinoties, ka mūsdienu pasaulē šīs vērtības zūd, dodot vietu primitīvismam, viņš savā mākslā atļaujas būt izaicinoši provokatīvs. Un tāda ir arī šī fotosesija.

  – Ko tu ar to gribi pateikt? – Tas ir stāsts par latviešu savainoto, deformēto identitāti. Par mūsos mītošo kompleksu. Man šķiet aktuāli runāt par šo mocekļa konstruktu, kas sēž mūsu kolektīvajā bezapziņā un liek vai neliek darīt noteiktas lietas. Sasietas tautumeitas simbolizē mūsu mocekļa identitāti. Kad par šo tēmu rīkoju performanci, klāt bija ar tautu dēli, kas pielūdz tautumeitas, tādējādi simbolizējot ciešanu sakralizēšanu.

Man šķiet, ka tautas identitāti vairāk nosaka nevis vēsture, bet mīti. Vēsture ir interpretējama, bet mīts ir tas, kas reāli darbojas. Tā radās mīts par septiņiem verdzības gadsimtiem. Merķelim, par to runājot, bija savas intereses, Cariskajā Krievijā – savas. Citām valstīm pašidentifikācija un griba ir citādāka. Latviešu stāsts nav tik unikāls, kā mēs varētu iedomāties. Visa Eiropa ir mīcīta, smagi ir visiem, bet katram citādāk. Kāpēc latviešiem ir tik dzīvīgs priekštats par sevi kā par cietēju tautu? Tā zināmā mērā ir arī atsacīšanās no atbildības. Vainīgi vienmēr ir citi, mēs gaidām pestītāju, kas atnāks no malas, bet mums pašiem nav varas pār situāciju. Starp citu, tas vienmēr ir izdevīgs instruments populistiem.

  – Cietēja komplekss ir viens no iemesliem, kāpēc mums tik ļoti nesokas ar valsts veidošanu. 

  – Tā tas ir. Dzejnieks Knuts Skujenieks ik pa laikam atkārto – tos, kurus žēlo, neciena. Ko tu sasniegsi, ja tevi sēž apbizotais un doma, ko par to teiks citi. Mums nevajadzētu krist nevienā grāvī. Man patīk, ja darbojas princips: tēze – antitēze – sintēze. Tad izšķiļas kāda dzīvība. Vajag, lai ir spektrs, daudzpusīga bilde. Kad ir vitāls sākums, tas dod enerģiju, piešķir gribu un sevis redzējumu gan individuālā, gan valstiskā līmenī.   – Kāpēc tev rūp tas, kas notiek ar valsti un nāciju? – Varbūt tā ir mana līdzdalība savas valsts, tautas liktenī. Radošs cilvēks car mākslu reflektē uz to, kas notiek apkārt. Tas ir dabiski. Mēs esam tādi dzīvnieki, kuriem vajag to visu sagremot un parādīt radošā interpretācijā. – Tev pieder doma, ka sektantiska attieksme pret Latvijas simboliem nav veselīga. – To es teicu vēl 2013. gadā, kad tik daudz vēl nebija to šallīšu, krūzīšu. Izvilka rakstu zīmes un sāka bāzt visur. Tas ir neopagānisms, kuru izmanto konjunktūra. Neesmu tendēts uz etno nacionālismu, arī urrā patriotismā neko labu nesaskatu. Kad Dziesmu svētkos koris izpilda Lūcijas Garūtas Dievs, tava zeme deg vai Zigmāra Liepiņa Mazs bērniņš krustcelēs, vai kad Enigmai piezied latviešu sievas, tas ir spēcīgi – tā ir vērtībās uztaisīta māksla. Manuprāt, arī Elmārs Seņkovs talantīgi izmanto tautiskumu. Tur ir radošais pārveidojums, sintēze.

  – Tev patīk uzrunāt cilvēkus caur provokāciju, izmantojot erotiku…

  – Mani iedvesmo erotika, sievišķība. Tāpēc man nepatīk 4. viļņa feminisms, jo tas mēģina sievišķību iznīdēt. Kāda jēga būtu dzīvot pasaulē bez sievišķības? Turpretī klasiskajam feminismam esmu tikai pateicīgs – cik vientuļi vīrieši bija pasaulē, kurā sievietēm bija atņemta sociāla personība... Runājot par erotiku, tas ir ļoti spēcīgs rīks. Tas satur arī noteiktu kontroversialitāti, izaicinājumu. Ir priekšstats, ka kailums ir vieglais ceļš, bet tā nav, jo jauda slēpjas niansēs, kuras izjust un pasniegt ne katram ir dots. Un, kad mākslinieks izaicina, tas vienmēr ir izaicinājums pašam māksliniekam, jo neveiksmes gadījumā krahs ir vērienīgs.  Tādēļ, manuprāt, kārtīgam māksliniekam ir jābūt ar izaicinājumu, tādai jābūt viņa dabai. Es daudz domāju arī par to, kas notiek ar rietumu civilizāciju kopumā. Notiek visu lietu vienkāršošana. Pasaule pārvēršanas par kaut ko ļoti primitīvu. Notiek entropija, sadrumstalotība. Kāpēc man tas rūp? Tāpēc, ka esmu uzaudzis citādos priekšstatos, es mīlu visu izsmalcināto, trauslo, sarežģīto, ko radījusi rietumu civilizācija. Un man ir žēl, ka tas kaut kad pazudīs.

  – Kāpēc primitīvisma avangardā šobrīd iet tieši rietumu civilizācija? – Pēdējie zinātnes pētījumu liecina, ka mūsu smadzenes evolucionāri nebija gatavas tai informācijas gūzmai, kas bombardē mūsu apzinu. Informācijas patērēšanā pazūd informācijas pārgremošanas reflekss. Pa visām frontēm…

  – Nāk iekšā bulšits.

  – Jā, šajā informatīvajā sanoņā katrs manipulē ar katru totālajā cīņā par uzmanību, un ieroči ir parazītidejas, kas izplatās kā epidēmija, izgrūžot ārā visu sarežģīto un prātīgo. Šīs idejas bojā cilvēku dzīves, jo viņu realitātes uztvere kļūst neadekvāta un liek darīt visādas muļķības. Internets izmainīja pasauli. Tagad katram ir sava balss un mazās lietas kļūst par globālām.  – Ka tu sesiju ar sasietām tautumeitām veidotu padomju apstākļos?

  – Tā būtu cita realitāte un cita uztvere. Var paskatīties arī tā – kad tev ir ierobežojumi, patiesībā brīvības ir vairāk. Tad parādās mērķis – piemēram, pārvarēt. Apgaismības filozofi kristīgās cenzūras šaurajos ietvaros radīja ļoti interesantu filozofiju. Augstā kultūra PSRS bija tīri laba par spīti režīmam, lai gan labākais pārsvarā tika rakstīts atvilktnē. Kad ir brīvība bez mērķa, sākas entropija.

  – Izejot no padomju murga, esam pietuvinājušies pasaulei, kurā izteikti valda patēriņa kults. Mūsu nācijai garīgi jābūt ļoti stiprai, lai aptvertu un sagremotu šo pāreju.

  – Uz patērētājsabiedrību var skatīties no dažādiem leņķiem. Ir interesants piemērs – kāda šahīdu sieviete devās spridzināt, bet vitrīnā ieraudzīja burvīgu kleitu un nodomāja – ja es uzspridzināšos, nekad nepiedzīvošu to, ka uzvelku šo kleitu… Tas ir reāls piemērs, kā patērētajkults iedarbojas pret barbarismu. Ja kapitālisms ir mērens, ne drakonisks, tas ir saprotams, tas darbojas pēc dabas, evolūcijas likumiem. Bet viss, kā ir par daudz, pārvēršas par indi. Manuprāt, pašreiz galvenā problēma ir tā, ka veselais saprāts pazūd, viss aiziet galējībās.

 – Ko tu domāji, kad teici – šajā laikmetā vairs nav elites, ir sistēma, aiz kuras neviens nestāv, jo tā ir pati par sevi?

 –Tas ir globāls process. Pasaule zaudējusi savu vertikāli. Nav atskaites punkta, katrs dzīvo savā informatīvajā burbulī, savā mazajā universā. Bet cilvēks jau sevi veido caur komunikāciju, citu reakcijām, mums pietrūkst šīs mijiedarbības, lai ieraudzītu pašiem sevi no malas. Nav arī īpašu stimulu. Ja kāds kaut ko nopietnu dara, tad tāpēc, ka citādāk nevar, nevis, lai ko sasniegtu. Lai ar kādu lietu pastāvīgi nodarbotos, jābūt tam īlenam pakaļā.

 – Kāpēc tev tas ir?

 – Nezinu, vienkārši ir.

  – Tev ir sava recepte, kā mums tikt galā ar nevēlēšanos uzņemties atbildību?

 – Ja es to teiktu, tas ostu pēc mesiānisma. Nav viennozīmīga risinājuma. Redzu tikai vienu ceļu – kultūras ataudzēšanu. Mums visiem vajag kultūru, tas arī viss. Tā nav panaceja, bet tas palīdzētu. Pateicoties internetam, mums ir pieeja arī sarežģītām lietam, bet smadzenes tā iekārtotas, ka tās meklē vieglāk sagremojamo. Latviešu valodā ir nepietiekama informācijas bāze, lai mēs sevi kulturālāk attīstītu. Mūsu māksla ir par maz provocējoša, tajā nav enerģētikas. Trūkst sava redzējuma. Skrienam pakaļ trendiem.

 – Vai čekas maisu atvēršana atbrīvos mūs no kompleksiem?

 – Kā žestu to vajag izdarīt, maisus vajag atvērt, bet tos, kuri ir maisos, nevajag dēmonizēt. Vienā no saviem darbiem biju parādījis Kangaru, kurš uzkārts uz āķiem. Viņš neizskatījās pēc viltīga kolaboracionista, bet pēc upura, kurš paņemts priekšā.

 – Tu savos darbos gana daudz izmanto draudzeni Keitu. Tavs mākslinieka impulss ir spēcīgāks par vīrieša ego?

 – Mans vīrieša ego ir pietiekami stiprs, bet man nav iekšējas pretestības pret to, ka mākslas darbos kāds manu sievieti ierauga kailu. Patiesa uzticība balstās sarežģītākās vērtībās. Mēs skatāmies vienā virzienā un darām visu iespējamo, lai palīdzētu viens otram. Viņa ir cilvēks, ar kuru man pazūd eksistenciālās vientulības sajūta – mana ideālā sieviete. 

Mākslai jābūt katarsiskai, jutekliskai, tādai, lai mēs sabīstos paši no sevis. Jāpanāk satricinājums. Tikai viltīgi izdomājot savām smadzenēm šoku, varam sevi izsist no ierastajām sliedēm. Pārfrāzējot Kafku, mākslai jābūt kā cirvim, kas salauž mūsos ledu.