FHM Februāris 2012 (teksts iekšā)


Multimākslinieks Artūrs Bērziņš FHM skaidro, kā top viņa mākslas darbi, kā pret netradicionālajiem uzdevumiem izturas modeles, un atbild uz jautājumu, vai mākslinieks Latvijā ar nopelnīto naudu var izdzīvot.

FOTO: OJĀRS JANSONS

Tavas gleznas un fotogrāfijas ir netradicionālas, un tu tajās attēlo lietas, no kurām daudzi baidītos. Daudz lāstu un lamu esi dzirdējis?

Lielākajai daļai cilvēku patīk, lamātāji ir mazākumā - un tas ir ideāli. Ja viņu vispār nebūtu, tas gan būtu aizdomīgi. Katrā ziņā lamātāji - tas ir dabiski, jo katrs dzīvo savā personīgajā pasaulē un dažas no tām nespēj saskarties savā starpā. Rada aizkaitinājumu tie, kas vienkārši pasaka «sūds», bet vēl vairāk tie, kas mēģina uzspiest savu pasauli citiem, pasludināt savu viedokli kā vienīgo. Dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem. Ja iekšējā satura un iztēles trūkums apvienojas ar iniciatīvu-tad gan ir vakars. Tas ir raksturīgs cilvēkiem, kam ir tieksme uzspiest citiem ideālus, kurus tie kaut kur ir piesavinājušies, bet kurus paši nemaz neizprot. Tas tik tiešām ir posts. Man ir paveicies, ka pagaidām nākas samierināties vien ar atsevišķu indivīdu komentēšanu interneta vidē - gan no reliģiskās ekstāzes pārņemtajiem, gan no dāmītēm, kuru skatījumā manā daiļradē sievietes tiek pazemotas, bet es esmu sieviešu nīdējs! Kā es varu nīst sievieti, attēlojot viņu tik sakrāli abstraktu savā skaistumā?!

Kāds kādreiz nav centies kādu tavu darbu sabojāt, aplejot ar tinti vai saplēšot?

Pašam tā nav bijis, bet ir dzirdēti tādi incidenti. Domāju, atsevišķos gadījumos tas mēdz būt vienkārši pašu autoru organizēts PR gājiens publicitātes veicināšanai. Bet, ņemot vērā, cik daudz sociopātu apkārt, noteikti ir arī reāli gadījumi.

Kā tu izdomā, ka tagad, piemēram, ir jātaisa gleznu sērija par iekšām?

Pārsvarā koncepts izkristalizējas ilgstošu pārdomu rezultātā, pie tam izkristalizēšanās notiek strauji, kad pēkšņi visas detaļas saliekas vienā mehānismā un sāk elpot. Bet dažreiz ideja vienkārši uzkrīt uz galvas kā apgaismība vai kā putna sūdiņš - bez kādiem priekšnoteikumiem. Piemēram, vadmotīvs gleznu ciklam, pie kā sāku strādāt tagad, man pirms kāda gada nosapņojās. Turklāt sapnī tā bija tāda kā atklāsme - cik lieliska ideja, tā ir jāatceras, kad pamodīšos. Pamodies knapi varēju atcerēties miglainas detaļas. Es tās pierakstīju, bet jutu, ka nebiju gatavs - gribas, lai top kaut kas jēgpilns, nevis sirreālistiskā bezapziņas atrauga. Pagāja krietns laiks, es to paguvu aizmirst, bet tieši nesen atcerējos - man saslēdzās kopā nosapņotā ārējā forma un idejiskais detonāts, kuri tieši kā radīti viens otram. Vārdu sakot - nobrieda. Gleznu ciklos «Iekšās» un «Biopanks» iekšējo orgānu un bioloģisko sistēmu attēlojumi ir domāti kā metafora par smalkajiem garīgajiem procesiem - mūsu eksistences, savstarpējo attiecību un iekšējās pasaules samezglojumu daudzveidīgajām šķautnēm. Un, protams, tas ir liels izaicinājums - pasniegt klaji fizisko kā metaforu par garīgo, parādīt disharmoniju, kas spēj veiksmīgi sadzīvot līdzās skaistumam. Vai seksualitāti, kas ir vienā veselā ar apgarotību - tāda ambivalentā eksaltācija... Ja sanāk iziet uz naža asmens, tas ir tiešām smeķīgs kontrasts.

Ko visbiežāk zīmēji bērnībā? Skolotājas nekad neteica, ka tu zīmē nepareizi?

Pirms pāris gadiem ieskaitei pedagoģijā bija jāatrod bērnības zīmējumi - tajos bija sazīmēta cilvēka iekšējo orgānu anatomija, krucifiksi, čūskas, skeleti, plikas tantes. Nopietni, agrā bērnībā! No pamatskolas zīmēšanas pasniedzējiem man bija miers - viņi ļāva man izpausties pēc sava prāta. Kaut gan bija viena pasniedzēja 8. klasē, kuru mana patvaļa neapmierināja, bet, kad skola piedalījās olimpiādē, griezās pie manis. Par to, kas ir radošās izpausmes apspiešana un personīgā redzējuma laušana, uzzināju rozentāļos. Protams, profesionālisma pamatu ieguvu tieši tur, bet tas viņu konservatīvisms bija smacējošs. Mākslas akadēmijā, vismaz Vizuālās komunikācijas nodaļā, kur studēju, tādu problēmu nav.

Gleznās tu izmanto īstus modeļus?

Jā, gleznās ir īsti modeļi. Dažreiz matu krāsu vai citas detaļas mainu pēc vajadzības, ir arī darbi, kas ir tīras iztēles augļi bez reāliem modeļiem, bet tādu ir mazākums.

Apmēram cik ilgu laiku prasa viena glezna?

Vidēji divas intensīva darba nedēļas ar minimālu miegu.

Un kā ir ar fotogrāfijām? Piemēram, kur kādam nabaga dzīvnieciņam ir atgriezts vēders, vai meitene, kura ar savām krūtīm baro sivēnus?

Digitālā fotoglezna top vidēji pusotras nedēļas laikā, ja ir runa tikai par pēcapstrādi, kura šajā gadījumā ir pamatdarbs. Katras cīpslas šķiedra, ko mēs redzam tevis pieminētajā zvēriņa vēderā, ir saspringta darba rezultāts. Protams, datoram ir priekšrocība - pogas . «undo» un «save», bet šīs priekšrocības tiek kompensētas ar papildus ieguldīto darbu, jo jebkurā gadījumā tiek ieguldīts maksimums. No tehniskā viedokļa glezniecība bez akadēmiskās izglītības un prasmes nav diez ko nopietna padarīšana - pat ja tu ķēmojies ar klekšiem, tam jābūt meistarīgas rokas klekšiem, nevis «ar ko esmu sliktāks par Polloku». Taču arī nopietna līmeņa foto- manipulācija ir ļoti komplicēts process, kurā nepieciešama gan milzīga pacietība-iedziļināšanās ļoti sadrumstalotā slāņu un detaļu struktūrā -, gan gaume, kas ir atsevišķs jautājums. Un akadēmiskās pamatzināšanas kompozīcijā, krāsu attiecībās, un tam visam vienalga ir jābūt kaut kādā pakāpē. Bet patiesībā galvenā atšķirība ir pašā valodā. Tādēļ es nevaru atteikties arī no mūzikas, kinomākslas un prozas, jo ir lietas, kuras var izteikt tikai ar vienu noteiktu izteiksmes līdzekli. Runājot konkrēti par atšķirību starp eļļas gleznas un digitālās fotomanipulācijas formātiem, otrajai piemīt pseidodokumentālisma moments, jo pamatā ir tīra fotogrāfija - tu skaties uz šo sievieti un apzinies, ka tāda kaut kur ir, dzīvo, elpo. Bet tajā pašā laikā šeit, digitālajā fotogleznā, viņa atrodas virsrealitātē. Šajā antagonismā, ko postmodernisma teorijā sauc par simulakru, arī slēpjas tā burvība - mākslas darbs tur skatītāju starp realitāti un neiespējamības dimensiju. Bet, vērojot eļļas gleznu, mēs jau zemapziņas līmenī to uztveram kā mākslinieka iztēles un rokas veiklības augli bez realitātes klātbūtnes. Lai gan arī gleznām pozē reāli modeļi, tomēr dokumentālisma moments šajā formātā pazūd, un varbūt tas pat ir labi.

Katras cīpslas šķiedra, ko mēs redzam tevis pieminētajā zvēriņa vēderā, ir saspringta darba rezultāts. Pastāsti vairāk par tehniku, kā tu veido šīs fotogrāfijas?

Lai arī cik ilgi jau strādāju šajā tehnikā, joprojām katru reizi sanāk meklēt jaunus ceļus, eksperimentēt dažādos veidos, līdz ar to viss ir daudz haotiskāk, nekā to varētu formulēt, sadalot pa etapiem. Bet pamēģināsim sistematizēt plašos vilcienos. Sākumā tiek safotografēti izejmateriāli - modeļi, objekti, materiāli detaļām. Tad pamatelementi tiek sakompilēti kolāžā. Un tad sākas smagais darbs ar retušu, digitālo gleznošanu ar planšetes palīdzību, paralēli piesaistot arvien vairāk sīkdetaļu, kuras arī tiek deformētas un lazētas. Pirmajā pakāpē tiek strādāts vidēji ar 300 attēla slāņiem, tad nākamajā etapā daudzi slāņi savā starpā tiek saplacināti, lai operatīvā atmiņa ļauj pievienot jaunus, un tā tālāk līdz gala rezultātam. Dažreiz ir interesanti, kādi brīnumi izlīstu man no bezapziņas psilocibīna iedarbībā, bet tomēr gribās vēl padzīvot.

Modeļiem patīk ar tevi sastrādāties? Tādā nozīmē, ka noteikti ir skaidrs, ka būs jādara kaut kas traks?

Šķiet, ka jā. Pirms darbu publicēšanas vienmēr sagaidu modeļu akceptēšanu, un viņas vienmēr ir augstākā mērā apmierinātas ar galarezultātu. Par to, ka manos darbos ir traki sižeti, ar modeļiem problēmu nav bijis, jo pagaidām, šķiet, savos darbos man bija izdevies nobalansēt uz naža asmens un izvairīties no pliekanībām. Līdz ar to šis trakums ir ar pozitīvu nokrāsu. Pārsvarā meitenes, kas man pozē, apgrozās radošās inteliģences lokā. Gandrīz visas ir topošās vai jau tapušas kultūras darbinieces - mākslas zinātnē, filozofijā, dramaturģijā u.tml. Kaut arī tas nav noteicošais faktors, bet visumā profesionālā izglītība tādās jomās vairāk vai mazāk sekmē plašāku, izkoptāku skatījumu uz lietām. Līdz ar to šī izpratne kādam no malas var šķist, teiksim, ekscentriska. Bet modeles parasti nesaskata manos darbos kaut ko traku, viņas ir redzējušas daudz ekstrēmākas mākslas izpausmes un spēj pamanīt smalkumu, skaistumu, kas patiesībā ir manu darbu centrā, bet ir paslēpts aiz epatāžas slāņa. Lai ieraudzītu skaisto tur, kur tas ir tīrajā veidā ar uzrakstu SKAISTUMS, nekādas lielas gudrības nevajag. Bet, ja to spēj saskatīt aiz disonējošiem elementiem - domāju, to droši var vērtēt kā iekšējo potenciālo tieksmi pēc skaistā, kas liecina par zināmu iekšējās pasaules brieduma pakāpi. Modeļi arī jūt un apzinās, ka māksla ir daudz smalkāka informācija nekā sadzīve. Vārdu sakot, viņas pret to visu attiecas nopietni, un mums ir kopīgs redzējums.

Idejas, kādas tev ienāk prātā, daudzi neva­rētu iedomāties pat, izmantojot apreibinošās vielas. Esi kādreiz mēģinājis gleznot, iepriekš apreibinoties?

Jā, bieži sastopos internetā ar komentāriem par sevi tipa «autors kaut ko smagi lieto» vai «oho, kādas sēnes aug Latvijā», bet fakts ir tāds, ka es neko nelietoju un pat nebiju mēģinājis vienkārši jau tāpēc, ka to neļauj ne veselība - man ir sirds problēmas -, ne arī psihe. Jā, dažreiz ir interesanti, kādi brīnumi izlīstu man no bezapziņas psilocibīna iedarbībā, bet tomēr gribas vēl padzīvot.

Tavas gleznas un fotogrāfijas var arī nopirkt?

Jā, var. Ar pārdošanu diez ko mērķtiecīgi nodarbojies neesmu, bet, ja atnāk pircējs, man ir ko viņam piedāvāt. Visvieglāk to izdarīt, sazinoties ar mani caur mājaslapu. Vispār varat tur rakstīt, kas vien uz sirds - lamāt, uzmundrināt, reflektēt par ontoloģiskiem jautājumiem vai karmas attīrīšanas problēmām - galvenais nemest spamu. [Smejas.]

Esi arī pildījis pasūtījuma darbus?

Jā, protams - piemēram, gleznojis portretus. Ne tikai klasiskos, bet arī figurālos, kādā sižetā vai fantasmagoriskajā vidē, arī fotogleznas formātā - viss kaut kas ir gadījies. Nerunājot par dažāda formāta reklāmu un ilustrācijām.

Tu esi visai plaša profila mākslinieks - glezno, fotografē, nodarbojies ar mūziku un kino. Pastāsti mazliet vairāk par savu darbību kino un mūzikā.

Episkākais projekts pašreiz man ir animācija «Konija un Blaids» - ar melno humoru bagātināts kičs par kiberpanka un antiutopijas tēmu, kurā susurveidīgo starpgalaktis- ko laupītāju pārītis nācis aptīrīt Zemi. Šis projekts kustas lēni un ar pauzēm, bet ir jau gaisma tuneļa galā.

Kā mākslinieks un mūzikas autors jau kādu laiku strādāju pie Ivara Tontegodes topošās pilnmetrāžas filmas «Sēņotāji». Joprojām plānoju pārmontēt pats savu aiz- pagājušajā gadā uzņemto filmuci «Strupceļš» ar Aneti Saulīti un Kasparu Zāli galvenajās lomās, kurā sirreālistiskā vidē tiek risināts divu cilvēku attiecību fināls. Grūti saņemties atkal atgriezties filmas smagnējā atmosfērā, kura savulaik pārņēma mani pašu - tās radītāju. Jebkurā gadījumā neatkarīgi no izmaiņu veikšanas domāju kādā brīdī to publiskot - atkārtoti, bet šoreiz plašākai auditorijai. Tikko izlaists mans mūzikas disks - «Koronar-Biopunk Romantica». Šis albums nav tipisks tam, ko parasti muzicēju, bet brīžiem uznāk piekusums no eksistenciālistiskās melanholijas, kas ir rakstu­rīga manām dziesmām, un sagribas radīt kaut ko spilgtu, krāsainu un dinamisku. Šoreiz ar uzsvaru uz elektroniku. Vispār mūzika laikam ir vistiešākais ceļš pie dvēseles - žēl, ka šo mediju tik baismīgi izmanto visi, kam nav slinkums un ko teikt arī nav, piegružojot ar savu produkciju tāpat pārbāzto informatīvo ēteri. Brīžiem ņemos arī ar prozu, ko gan pagai­dām glabāju skapī - bet gan jau nobriedīs arī publicēšanas brīdis.

Būt par mākslinieku ir tava vienīgā nodar­bošanās? Ar mākslu var nopelnīt pietiekami, lai dzīvotu?

Latvijā - nedomāju. Ārpus Latvijas - laikam, bet nav pieredzes. Vienkārši es bez mākslas nevaru. Turklāt redzu, ka tā uzrunā arī citus. Dzīvei es vairāk pelnu, izstrādājot reklāmu. Pēdējā laikā vairāk pievērsos grāmatu ilustrēšanai - plašāka telpa radošai brīvībai. Starp citu, ar to arī sāku savu publisko radošo darbību - 15 gadu vecumā ņemos ar rokgrupu disku vāciņu ilustrēšanu. Bet visumā kā reklāmists esmu strādājis «Jaunā viļņa '06», «Cadbury», «Avasonic» un citu labā; caur «!MOOZ» esmu veidojis reklāmu Kultūras ministrijai, «Mitsubishi», dziesmu svētkiem un tā tālāk.

Šobrīd strādā pie kāda projekta? Varbūt gaidāmas kādas izstādes tuvākajā nākotnē...

Strādāju pie daudziem projektiem vienlaicīgi. Tuvākā personālizstāde būs aptuveni maija beigās - bet tai nebūs klasisks formāts. Kad būs tuvāk, pirmā informācija parādīsies manā mājaslapā www.berzinsh.lv. Paralēli top vēl divas konceptuāli atšķirīgas gleznu sērijas - viena tā, kuras vadmotīvu nosapņoju, bet otra - par aromātiem. Kad tiks eksponēti šie darbi, pagaidām grūti teikt - bet viss top un virzās uz priekšu.  FHM


P.S.: Artūrs Bērziņš skaidro, kas redzams viņa gleznās un kas ar to domāts:







22.09.2014